Mēs šodien skatījāmies kādas paziņas kāzu bildes un neviļus klausījāmies līgavas stāstu par kādu meiteni, kas lipa katram viesim klāt un bija visu vīriešu izsmiekla objekts vien tādēļ, ka viņa, būdama bez pavadoņa un puiša/vīra kā tāda, iemantoja "vieglās meitenes" titulu. Jo viņa, redz, bija pavisam aizmiglotu skatienu, kāra pēc jautrības un uzmanības, bet vakara beigās gan paziņoja, ka viņai vīrietis nav vajadzīgs, jo mājās gaida seksa rotaļlieta. Cik ārkārtīgi nevajadzīga informācijas noplūde, cik neveiksmīgs mēģinājums padarīt un parādīt sevi kaisles pilnu un uzmanības vērtu.
Man bail atzīt, ka es tik ilgu laiku esmu viena. Kauns atzīt, cik ļoti es aizdomājos par sevi, klausīdamās šīs bezkaunīgās meitenes stāstā. Es nevēlos kļūt par šādu objektu, ko izsmej ne tikai paša notikuma brīdī, bet arī mēnešus pēc tā, pāršķirstot bildes. Es nevēlos būt vientuļā, vīriešu skatienu medniece, kurai gribas vien nedaudz padancot kāda rokās.
Ir mainījies mūsu uzskats, ka brīvs cilvēks ir laimīgs cilvēks. Tas tēls ir vecs, nekam nederīgs un liekas nesimpātisks. Tagad ideāls ir attiecību modulis, stabilitāte un pastāvīgas, nemainīgas jūtas. Varbūt pie vainas mans vecums, jo man sen kā vairs nav 16, kad dzīve likās vēl tik šosejas gara un laiks gliemeža lēns. Tagad pat nedaudz negribas atzīt, ka man vēl nav neviena, ko varu saukt par savu pastāvīgo apbrīnas objektu, kas manā sirdī un prātā iežogots kā spriņģojošs trusēns.
Laikam jau varu atzīt, ka šo trīs gadu laikā, mana vientulība ir bijusi mazliet nemanāma, varbūt pat pašas ignorēta. Tā kļuva par mazu iemeslu, kas pārtapa lielā sāpē, ko tagad zinu kā saukt. Nelaimīga. Es esmu bijusi ik pa laikam nelaimīga. Šie gadi, kopš devos prom, manī kaut ko nogalināja. Visi mani pārdzīvojumi kā mazas šautriņas durstīja manas iekšas, līdz kaut kas manī nomira, un atpakaļ es vairs to nevaru dabūt. Es nesaku, ka tagad mūždien gaudīšos un brēkšu, cik nelietderīgi esmu izmantojusi savu ikdienu līdz šim, ņemot vērā to iepriekšējo saturu, nē. Vienkārši visu mani atlikušo dzīvi es varēšu runāt par to, ka manī kaut kas mazliet nomira. Bet es dzīvoju tālāk, cerēdama atrast savu mazo māla pikucīti, ar ko tos izdurstītos caurumus aizsmērēt.
Nelaimīgam būt- tas ir pēkšņi, bet pārejoši. Censties nekļūt nelaimīgam- tas ir nepārtraukts process un darbs, kam vajag gribasspēku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru