Mana komforta zona beidzas tad, kad man vairs nav ne jausmas, kas notiks tālāk.
Nu uz pirkstiem var skaitīt dienas, kas palikušas, līdz es sākšu jaunu dzīvi. Speršu kārtējo soli pretī sevis lolotajam sapnim un ikdienai, pēc kuras es tik ļoti ilgojos. Pagāja gadi, pārgāja šaubas, aizgāja bailes. Es nu stāvu tur, kur man vajadzēja stāvēt jau sen. Tomēr, nepareizi. Tu nevari noteikt, kur tev bija jāstāv jau sen, jo viss notiek tikai tā, kā to pats sagrozi, kā panāc un pievelc. Laiks nedzīvo tev, tas nenosaka, kur jābūt noteiktā dzīves periodā. Tas "jau sen" var būt sekunžu, mēnešu, gadu vai mūžības jautājums, līdz, sliktākajā gadījumā tas pārtop par "nekad".
Brīvdienas pagāja saldi, patiešām. Es šodien negribu skatīties uz slikto, kas notika. Jo es aizvien kavējos sentimentā; gribu, lai viss, kas mani šo brīvdienu laikā atsvieda pagātnē, paliek manā sirdī.
Es paspēju tik daudz ko. No sapratnes un piedošanas sajūtām pāriet naidā, kas manī kūsā un patiesībā ir tik spēcīgs, ka, ejot pa ielu, manī mīt nemierīga vēlme šo personu neredzēt. Es vairs nedzirdu, negribu dzirdēt un, klausoties stāstījumos no malas, domās dziedu kādu nenozīmīgu meldiņu, kas mani aizvadā prom no sarunas, jo esmu aizvien pieklājīga, negribu izrādīt savu riebumu. Man pašai šķiet, ka tas ir viens no maniem lielākajiem sasniegumiem pēdējā laikā.
Es paspēju izdarīt tik daudz lietas, kas man deva sirdsmieru un pat spēku. Nākamie 3 gadi man būs pilni stresa, negulētu nakšu, laika trūkuma un ilgu, tāpēc man bija tik svarīgi sasmelties šo pozitīvo jonu daudzumu, kas mani dzīs uz priekšu. Tikpat ļoti man noderēja tas, ko man teica ikkatrs, kam paziņoju jaunumus, kad izteicu šaubas par to, ka kaut kas mani durstīs un liks mest visu pie malas: "Kā nevarēsi? NE. TU un nevarēsi? Muļķības, neļausim! ". Esmu tāds kā miniatūra tanks, pēc tā es arī dzīvošu.
Visbeidzot, man nekas cits neatliek. Lai gan es vienmēr gribēšu uz mājām, lai gan es reizēm vēlēšos, lai necīnos viena, bez jebkādas rokas, kas baksta un stumj uz priekšu, man nav izvēles. Es nedaru šo visu tikai sevis dēļ. Tas ir tiem, ar kuriem es tajā visā varēšu un gribēšu dalīties. Tas ir tiem, kuru sejās es varēšu paskatīties un ironiski smieties par viņu pagātnes maldīgajiem minējumiem par manu nākotni.
Man vienkārši vairs nav nekādas citas izvēles dzīvē. Tā mēs te daži uzspiežam sev dzīves pienākumus un beigu galus, ka nekas cits nešķiet vairs derīgs vai vilinošs. Ir vien neglābjami stipras ilgas pēc mājām, kas stājas pretī tavam alter ego. To, kurš cīņā uzvar, var redzēt paskatoties uz tiem, kas šajā cīņā piedalās.
Es nemācēšu pastāstīt to, kas būs pēc tam. Pēc 3 gadiem, kad kabatā būs diploms. Vai man būs vēl kāds mērķis? Kas tāds, par ko es sūkstīšos savā blogā un lūgšos sev pēc izturības? Ja dzīvē vairs nav mērķu, tava dzīve ir garlaicīga. Pilnveidot sevi var vienmēr.
Visbeidzot, es gribu lai pēc visas šīs cīņās es varētu paskatīties uz sevi spogulī un teikt: "Reiz tu par šādu dzīvi sapņoji. Tagad tu to izdzīvo."
Es tagad patiesi esmu ģenerālis un svinīgi nododu sev zvērestu- cīnīties līdz uzvarai!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru