Kad man jautā, vai es vēlētos pārcelties atpakaļ uz Latviju, es bieži apmulstu, jo tā ir lieta, kas var pienākt negaidīti, neplānoti un negribēti. Lai gan esmu jau minējusi, ka ir neskaitāmi daudz iemeslu, kādēļ es nespētu.
Un tad, vienu nakti, es sapnī redzu sevi. Varbūt tuvā nākotnē, varbūt pat šodienā, bet varbūt jau galīgi pieaugusi un sieviete un visvisādi inteliģenta, nosvērta un mierīga. Nevis tā, kā tagad- pilna visādu dusmu, neizskaidrotu sajūtu un vilšanās, nepacietības. Tā es tur stāvēju- savu dzīvi dzīvodama, lietu pēc lietas kārtodama. Es spēju atbildēt bez liekas agresijas, pat pieklājīgi uzsākt sarunu ar personām, no kurām turējos pa gabalu, jo patiesi nevēlējos kavēties viņu kompānijā. Kaut kā pavisam dīvaini.
Es neesmu pieradusi pārkāpt sev pāri un aizmirst solījumus sev. Turēt sevi pie zvēresta man ir kā bezierunu līgums, ko esmu savā prātā parakstījusi; bez atgriešanās norunu istabā, kur es mēģinātu izlocīties.
Citiem, kas mani nav satikuši, teiksim tā, pāra gadus, es vēl aizvien esmu mazs briesmonis, kas kož un skrāpē sienu, lai nokaitinātu kādu, kas tur mani saitē. Mazs dumpinieks, kam mute vienmēr vaļā, kad gribēšana atļauj. Un man, patiesībā, vienalga, cik daudz vēl tādu personu ir, kas par mani domā tieši šo. Katram no mums dzīve pārējo acīs ir apstājusies noteiktā brīdī, kad tev viss iet uz priekšu, bet liekas, ka visi citi stāv uz vietas. Tāpēc es nebrīnītos, ka viedoklis par manu asumu, vienaldzību un indīgumu nav miris.
Tāpat kā katram no mums ir brīdis iz dzīves, par kuru negribas runāt publiski, nedz ar tuviem draugiem. Kuru tu veiksmīgi, cits gan neveiksmīgi, slēp aiz maskas, zem ādas, kāp virsū ar kājām. Lai kā arī tu slēptos no tā visa, šis tavs mazais, melnais noslēpums danco pa tavu galvu kā spalvains sātans.
Es tam sātanam spļauju virsū naida liesmas un reizēm man pat sanāk apslāpēt viņa deju soļos. Es, tāpat kā vairākums cilvēku, diezin vai jelkad tikšu vaļā no šī mataiņa. Bet jo veiksmīgāka būs mana dzīve, jo mazāk man tas sātans traucēs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru