Savā ziņā es redzu un jūtu, ka šim visam vajadzēja ķerties klāt jau labu laiku atpakaļ. Tad es būtu mazāk nospriegota un uzvilkta.
Šā vai tā, būt atpakaļ Londonā pēc pusotra mēneša prombūtnes ir... interesanti? Tas, lai neteiktu "nepatīkami". Jo es patiesi biju iesakņojusies Latvijas zemienē, ka pavisam negribēju domāt par to, uz kurieni došos atkal. Mājas, manas mīļās mājas mani paņēma pie sevis un ķēdēja klāt, lai es netrauktos prom un es patiesi negribēju.
Varbūt biju nobijusies, jā, visticamāk nobijusies kā tumsā atstāts bērns. Un bailes vēl nav pazudušas, ak tās nav vēl pazudušas. Tās mani tur un zāģē un atgādina par laiku, kad visādi negāja un gandrīz vai grib, lai es bailēs raustītos no atgriešanās tur.
Es, protams, cik reizes jau solos sev nepadoties. Un vēl vispār par agru spriest par to, kas notiks vēlāk, man jāpadzīvo šodienā, lai apjēgtu kas notiek.
Bet teātris ir nu daļa manas ikdienas. Redz', cik ilgi es uz to mērķēju un beidzot, beidzot saķēru.
1 komentārs:
I do not even know how I ended up here, but I thought this
post was great. I don't know who you are but definitely
you're going to a famous blogger if you aren't already ;
) Cheers!
My webpage - password cracker
Ierakstīt komentāru