Statistika

svētdiena, 2013. gada 13. oktobris

kas pie velna?

Tagad es varbūt es izklausīšos ļoti depresīva, negatīva un šaušalīgi gaudulīga, varbūt tāpēc nelasi šo rakstu, ja tev riebst cilvēki, kas raud un sūdzas par visu, pat ja tas nav nekas.
Šodien esmu ļoti skumīga, gribas raudāt un raudāt, bet es nezinu kāpēc. Ir beidzot pienācis laiks, kad manā dzīvē viss nokārtojies, un it kā plūst kā strauts pavasarī, bet man jau atkal nekas nav labi. Man atkal nav vēlmes kaut ko turpināt vai censties, jo es tāpat attopos cīnoties ar sevi un dusmojoties par to, kas notiek uz doto brīdi.
Varbūt reizēm vajag sabrukt arī brīžos, kad viss ir kārtībā; kad nav it nekādas jēgas brēkt un ceļus drāzt.
Patiesībā man aizvien kaut kā trūkst. Un tas kaut kas ir aizvien neizsakāms, neatrodams un nesaprotams. Esmu pilnībā apjukusi, un tad, kad persona, kas vienmēr zina, ko iesākt, pazūd, tad jau laikam visa pasaule ir aizvērta.
Es nezinu. Šī ir visnepateicīgākā frāze, ko vien cilvēks spēj sev pateikt. Pati nevajadzīgākā un neizpalīdzīgākā. Kur es pie velna esmu?
Reizēm es domāju, ka labākā vieta un lieta, ko es varētu dzīvē darīt, ir ieslēgt sevi titāna kastē, kur neviens nevar mani pasaukt, aiztikt un bakstīt. Un sēdēt tur visu savu dzīvi, kamēr vien es elpoju un jūtu, dzirdu un redzu.
Man patiešām neko negribas, un šis ir tas brīdis, no kura es baidījos visvairāk.
Teiksi, nepateicīga? Teiksi, teatrāla? Teiksi, muļķe? Varbūt. Sauc mani visādos vārdos, manī tas viss sēž un pūst, es nemāku to dabūt ārā, lai vai kā gribētos. Ir cilvēki, kas dzīvo dzīvi ar smaidu uz sejas un vienmēr ignorē to, kas rauj uz leju un spiež sirdi. Tad sanāk, tad ir labi. Bet nē, es vienmēr ķeros pie sliktā un skumjā, kas mani rauj uz leju, līdz es atrodos tur lejā un tveru pēc gaisa.
Nē, protams, ka dzīve ir visnotaļ skaista, un es nesaucu sevi par emo bērnu (ja tādi vēl pastāv, tas taču ir nedaudz old school), bet es šobrīd nevaru saskatīt visu labo un kruzuļaino, puķaino un medaino.
Rīt būs daudz labāk. Vienkārši šobrīd man apkārt notiek pārāk daudz kas. Tas viss jaucas pa manu galvu un jā, tas rīta bezspēks, kas panākts dēļ divu dienu, pilnas ar alkoholu, iespējams mani pilnībā sagrāva ne fiziski, bet garīgi.
Izklausīsies visai nepatīkami, bet gribētos to nelabo sajūtu vienkārši izvemt. 

Nav komentāru: