Kā tas ir- būt lepnam par sevi un lepoties, ka arī citi par tevi lepojas? Tagad es zinu. Iespējams katrs mans solis dzīvē, kad es ko sasniedzu, nebūtu tik nozīmīgs un sirdi sildošs, ja man apkārt nebūtu cilvēku, kas atgādina, cik mērķtiecīga un stipra es spēju būt.
Reizēm ir vajadzīgs tas otrs, kas tev uzsit pa plecu, noglauda galvu vai paspiež roku, vai, pavisam respektablā situācijā, domās paklanās.
Naidu var izmantot divējādi- to var ignorēt un dzīvot, iebāztu azotē, vai arī apgāzt otrādi un padarīt par savu spēku avotu. Nav noslēpums, kā es izmantoju savu naidu. Tas man ir kā dzinulis, kurš darbina turbīnu, kad es pieķeru savas domas klejojot tā tuvumā. Jo tam, kas sākumā šķiet un izklausās tumšs, ļauns un negatīvs, patiesībā ir ārkārtīgi milzīgs apjoms spēka. Viss atkarīgs vien no tā, kādā virzienā tu to stum.
Starp citu, nesen dzirdēju, ka kāda persona izlēmusi pārcelties uz dzīvi Latvijā- pēc ilgāka laika Anglijā. Cik dīvaini tagad tā domāt, ka tas ir milzīgs solis, kam man pašai vajadzētu ilgi jo ilgi gatavoties, lai uz to parakstītos. Agrāk es to pašu teicu par pārcelšanos uz monarhisko Angliju.
Lietas grozās. Līdz sagriežas pavisam greizā leņķī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru