Statistika

ceturtdiena, 2013. gada 10. oktobris

piķa biezi, melni meli

Būt Latvijas rudenī, drebināties drēgnajos, salnas baltajos rītos, ir gandrīz vai tāda vienas reizes vēlme, ko gribētos piepildīt. Šogad- vairāk kā visus citus gadus.
Lai gan skan ļoti savādi, ņemot vērā, ka šis gadalaiks man tīk vismazāk no visiem. Pelēks un garlaicīgs, žāvu pilns.

Viņa patiesi zina par mani visu. Reizēm bail iedomāties (vai varbūt pat atvieglojums?), ka apkārtējie cilvēki, ar kuriem esmu visai tuva šobrīd, zina par mani pavisam maz. Tieši to gabalu no manas dzīves, par kuru pati es reizēm piemirstu. Jo neaizmirstu. Lietas, ko var piemirst, bet neizdodas aizmirst un nekad nesanāks. 
To, cik daudz es atceros, var manās acīs pamanīt vien tad, kad es palūkojos uz savām rokām, kad kāds spožāks saules stars uzspīd uz manas bālās ādas un apžilbina. Dažas dienas atpakaļ mana pagātne iezibējās un izskrēja cauri manām smadzenēm kā gaismas stars. Tas bija viens moments, sekundes simtdaļa, kuras laikā es redzēju simtiem bilžu.

Manī mīt mūžīgs kauns un nožēla, ka es sev nodarīju pāri tik daudz un dažādos veidos. Tajā laikā man šķita, ka esmu pelnījusi sevi sodīt un izmācīt. Un jo briesmīgāk, jo pareizāk. Es vēl aizvien nesaprotu, ko es ar to vēlējos sev pateikt. Apmaldījusies godīguma meklēšanā, mazliet pamesta lēmumu pieņemšanā un rūdīta mele. Tajā laikā manī mita tik daudz melu. Tie bija biezi kā piķis un smirdēja gan jau tikpat ļoti kā piķis ož karstā vasaras dienā. Pats galvenais, es meloju sev. Ne tāpēc, ka varēju sevi pasargāt no apkārtējiem, bet gan tāpēc, ka man nepiederēja tas, ko es uzskatīju par savu.
Reizēm tu savu acu priekšā zaudē, bet nekad nespēj samierināties ar sakāvi. Tad, kad dzīve lietas izspēlē pa savam, tavi gājieni var būt viltīgi, apdomāti, taču rezultāts no tā diži nemainīsies. Tā vietā, lai samierinātos, es saspītējos. Un, vainodama sevi, meloju, cik vien uziet. Ka esmu pelnījusi, ka tā vajag.
Tagad, kad ir pagājis tik ilgs laiks un vairs itin neko nevar mainīt, es skatos aiz pleca, kur palikusi visa mana vēsture un nožēloju ka man arī šis periods ir jāvelk sev līdzi. Jo redz', saka, ka arī sūdīga pieredze ir pieredze. Bet nē, tici man, ir arī tādas lietas, kas praktizētas pagātnē, kuras vienkārši nevajag ļaut atcerēties

Lai vai kā, nevajag melot sev. Tu pats esi vienīgais cilvēks, kurš vienmēr zinās patiesību par sevi.

Nav komentāru: