Liekas tik netaisni, ka man savu problēmu pēc ir jāliek ciest un pārdzīvot otram. Tas man nekad nav paticis.
Esmu ievākusies jaunā dzīvoklī, jaunā istabā, kas atrodas netālu no mana darba. Tā kā es varu gulēt nedaudz ilgāk, jo ceļš neaizņem tik daudz laika- tikai 10 minūtes, kas Londonas apmēriem ir respektabls skaitlis. So convenient! Tomēr dedzina tā sajūta, ka ATKAL, kārtējo reizi esmu uz sēkļa, jo visu naudu izdevu tajā, lai varētu šeit atrasties. Tā vien šķiet, ka esmu šeit, lai gulētu un strādātu. Bezsakars. Jā, Londona ir kultūrvēsturiska, pasaulslavena un skaista pilsēta, bet tā der vien darbaholiķiem, mehāniski noskaņotiem cilvēkiem, kam garšo nauda. Un, lai arī cik ļoti es vēlējos šeit mācīties, nekas nesanāks. Paskat tik! Es tiešām to pateicu? Jā, jā, pateicu gan. Laikam beidzot pār manām lūpām, ārā no galvas iznāca šie liktenīgie vārdi- Jolanta Vimba noliek malā savu kvēlo sapni- studēt Londonā. Un tas, ko es darīšu tālāk, lai paliek mans noslēpums, jo esmu pilnībā ar visām četrām par to, ka nevajag visiem ļurināt savus mērķus, jo vienmēr būs kāds, kas visu sačakarēs. Man prātā ir viena persona no manas „ģimenes”, kura varētu pretendēt uz woodoo pozīciju. Riebeklība kaut kāda. Skaudēji. Laikam jau jāizbauda pēdējie 3 mēneši savā mīļajā Londonā, kas man dāvājusi vairāk asaru, nekā smaidu. Es mīlu šo pilsētu, patiešām, jā. Taču tā mani pamatīgi piekāsa.
Un darbā esmu kļuvusi par Journey Ambassador. Un piedalos SALT. Tāpēc, jā, vienu nakti izbaudīšu visas ekstras, ko izbauda katrs "Hilton" viesis. Tāpat vien. Jo esmu iekš SALT. Un mani tur novērtē. Kaut kā vienkārši un ekskluzīvi sanāk, ne? Mana jaunā istaba nav liela. Un tajā ir auksti. Bet vizuāli man patīk. Sāku domāt gan, kur es izguldīšu savus draugus, kad viņi brauks ciemos. Paldies Dievam, tas nenotiks ātrāk par maiju, tā kā es paspēšu izlauzt sienu uz kaimiņu dzīvokli.
Lai kur arī tev vēlams cilvēks izvēlētos aiziet, tu negribi viņu nekur laist, jo laiks maina lietas, tas ar tām spēlējas. Liekas, ka dzīve nekad neatsviedīs otru atpakaļ pie tevis. Cik nepateicīgi mēs esam, nemaz nepadomājot, ka dažus mēs vairs nekad nesatiksim , kaut atrodamies uz vienas pasaules, kurai materiāli robežu nav. Un tā mēs to dzīvi dzīvojam- skrienot.
Kad ir bijis vajadzīgs ilgs laiks, lai uzbūvētu savu sapni, vēl ilgāks laiks ir vajadzīgs, lai to saplēstu. Un tad, kad tas izdarīts, gribas palikt vienam, uzdot jautājumus sev pašam un dzīvei kā tādai. Negribas, lai kāds prasa par to, ko iesāksi ar savu nākotni, kurai nu ātri jāatrod alternatīva. Bet ko darīt, ja ik pa laikam tev sevi jārausta uz visām pusēm, jo tu vienkārši nespēj izvēlēties, ko gribi iesākt? Muļķīgi un nevajadzīgi tie likteņa pagriezieni.
Tik ļoti man negribējās pamest Londonu pavisam...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru