Pusgads, jeb 6 mēneši

Cik patīkami pēc ilgākiem laikiem atļauties nopirkt "Starbuck's" karsto riekstu šokolādi un vērot Londonas ielas, plūst līdzi tiem, kas steidzas, beigu beigās apjēdzot, ka tu steidzies tiem līdz. Un nu jau ir bail atzīties, ka es to mīlu, jo negribas iemīlēt to, ko tik drīz nāksies pamest. Un tad vēl kāds steigsies pārmest, ka esmu aizmirsusi, kuru valsti vajag mīlēt, taču man vienalga, kurš to teiks un cik skaļi bļaus, jo mīlēt var vienu, bet ilgoties var pēc cita.
Esmu saņēmusies un sākusi lasīt "Band of brothers". Oriģinālvalodā. Un jūtos kā pēc klasikas izsalkusi brite, lasot to autobusā.
Nez' ko nozīmē, ja sapnī satiec senu draugu un lūdz viņam pastaigāties gar pludmali, kad ir nakts... Tas bija tik skaisti un likās, ka neesmu tālu no tā, ko redzēju sapnī, jo to cilvēku neesmu redzējusi tik daudzus gadus un gribas ticēt, ka iekšēji viņš ir tas pats, kuram uz pleca nolikt galvu un neteikt neko daudz, vienkārši ik pa laikam pasūdzēties un nedzirdēt pārmetumus. Žēl, ka, visticamāk, šīs viņa īpašības noteikti ir izdzisušas tikai pateicoties pēdējo gadu dzīves notikumiem.
Šodien aprit tieši, tieši pusgads, kopš esmu šeit. Un jā, salīdzinot ar pašu sākumu, ir mainījusies gan mana attieksme pret dzīvi, gan es pati, gan mans finansiālais stāvoklis. Un ir patiess prieks, ka vairs nav diži jālauza galva par to, cik naudas drīkst tērēt atsevišķām lietām. Jā, es esmu to pelnījusi. Un man pilnībā pie pakaļas, ja ir kāds, kurš gribēs man nolasīt lekciju par to, ka jātaupa, jātaupa, fuckin' jātaupa. Tak ejiet jūs di*st! Ne veltīgi es šo visu laiku rāvos cauri dzeloņdrātīm, iemācījos pastāvēt par sevi vēl vairāk kā iepriekš, sakodu zobus un smaidīju pretim skaļām riebeklībām, bet, kas ir pats galvenais, iemācījos novērtēt sevi un to, kas man ir, nevis to, kā man VĒL nav vai nekad nebūs.
Tikko pa latviešu radio dzirdēju, ka LV tiks izrādīta filma par viesstrādnieku dzīvi Londonā. Uuu, jē, kārtējais mēsls par to, cik te slikti un visi zog pabalstus un blā, blā, blā. Bļāģ, kā man besī šitais! Man tik ļoti pietrūkst savas ģimenes un Latvijas zemes kā tādas, bet kā man negribas atkal dzirdēt un sajust to pelēcīgumu, depresīvo noskaņu un čīkstēšanu, cik visi/visas ir slikti, nepareizi un šķībi. Ārprāts! Dzīve nav sūdīga, tā vienkārši dara savu darbu!
Parks, kurā es ik pa vakariem skrienu un kas atrodas taisni blakus manai mājai, ir tik ļoti skaists. Un jā, es aizvakar redzēju pienenes ziedam. Un tad te jau zied ābeles un visādi citādi krumāji un koki. Patīkami, jāatzīstas. Tas gan ir tas, ko es vēlējos sajust- pavasari. Un to, kā tas liek atdzimt manām sajūtām un dzīvespriekam.




Un jā, cik žēl, ka cilvēkam, kas skatās uz mani, mirdz acis, bet es negribu neko. Tikai kompāniju.