Ja mokies iekšējās pretrunās, pārdomās vai vienīgās un pareizākās patiesības meklējumos, tad atceries, ka nav tādas vienīgās un pareizākās patiesības. Katram tā ir sava un var atšķirties par 180 grādiem.
Nedomāju, ka reiz pienāks tāds brīdis, ka man tik tiešām aptrūksies lietu, par kurām rakstīt savā blogā, jo viss liekas tik rutīnisks. Ehh. Pienāca. Cik tik dienas netiku šeit viesojusies, bet nemaz negribējās, nejutu vajadzību. Tagad laikam sāku ilgoties. Esmu slima. Kind of. Un man ir pilnībā vienalga, ka es vēl neļimstu uz grīdas, bet es tāpat rīt nestrādāšu, un man vienalga, vai tas no manu ego puses izskatīsies kā nevajadzīga darbaspēka taupīšana. Bet tad es sev saku, ka esmu to pelnījusi un, iespējams, šis vairāk ir kā bezspēks pēc pārpūles, jo ne jau katru gadu sanāk strādāt divos darbos bez brīvdienām. Tāpēc es domāju, ka esmu gatava nedaudz sameloties savam mīļajam „Hilton”am. Bet es nemelošu, jo šodien lielākā daļa manu kolēģu piekrita, ka es izskatos briesmīgi un „neesmu tā Jolanta, ko ierasts redzēt”.
Vakar es uzzināju, ka patīku savam bijušajam kaimiņam. Viņš bijis ārkārtīgi kautrīgs, nevarējis paprasīt manu telefona numuru, bet tagad, kad esmu jau izvākusies un dzīvoju vairākus kvartālus, rajonus un reģionus tālāk, viņš nolēmis „pēkšņi apjautāties, kā man klājas”. Tā kā visi vīrieši un puiši- meiteni savajagas tad, kad viņa ir jau prom. Fuflis kaut kāds. Bet tāpat patīkami, ka es atkal kādam lieku mulst.
Es tagad zinu, kurš ir mans mīļākais vārds latviešu valodā. „Piens”. Skan tik maigi. Un man patīk, kā tas skan, kad nāk pār lūpām. Cik šaušalīgi tizli izklausās, bet es domāju, ka mums katram ir vārds, kas patīk, kā skan. Un man tas ir „piens”. Pārāk daudz „skan” dažos teikumos.
Tad, kad esi slims, nevajag doties uz Liverpool Street Stn., jo tā ir liela, pilna ar cilvēkiem un tajā tu jūties mazs. Visas skaņas saplūst liegā dunoņā, tu centies šķērsot steigā skrienošos cilvēkus un ir pilnībā vienalga, vai kāds tev nejauši uzskrien virsū, vai pieskaras ar somu. Visi steidzas, bet tev viss ir skaidrs- gribas mājas.
Visspilgtāk es atceros brīdi no šīs nedēļas, kad es patiesi, no sirds teicu „I want to go home. I really miss my home.”. Sākumā visi domāja, ka es runāju par savām Londonas mājām, bet nē, acu skatienā viņi ieraudzīja tās patiesās vēlmes, patiesu domu mērķi. Un tad, kad jaunās ēdienkartes testēšanas laikā es tiku pie jāņogu ķekara, man likās, ka esmu tur, kur gribēju būt. Ka es esmu mājās. Lūk, ko spēj izdarīt vien kas mazs un nesvarīgs.
Un jā, ja kādu interesē, mani neuzņēma universitātē. Vismaz ne tajā programmā, kurā es vēlējos iekļūt. Man gan piedāvāja citu, kaut ko līdzīgu, bet tam vairs nav jēgas. Un ko tagad? Nezinu. Vai tev nav vienalga?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru