Šodien gulēju "pusdienlaiku", jo "Hilton"'s man atkal griež stundas nost, samazinot manus mēneša ienākumus, pežas tādi! Jā, tāpēc es agrāk tiku mājās, lai pirms pusslodzes darba izbaudītu miegu, kas nu man kļuvis vēl dārgāks nekā jebkad.
Šodien, kad beidzu darbu, es nenoturējos un aizgāju uz Waterstone's, kas ir viens no labākajiem un sabierībai draudzīgākajiem grāmatu veikaliem Londonā. Un nav tā, kā WHSmith, kur pie kases sēž cietsejaini babaji. Un jā, šajā jaukajā, sasodīti smaržīgajā veikalā, kur bija tik daudz labu grāmatu, es atradu grāmatu, ko biju meklējusi jau sen, jebšu "Ian Kershaw "Hitler" ", kas ir atzīta par vislabāko Hitlera biogrāfiju, jo to citē daudzi citi militārās vēstures autori. Un jā, oriģinālvalodā taču. Un bieza. Un pilna ar bildēm. Āh, sapnis, ne grāmata. Un tikai 9,99! Bet Latvijā tās cena bija aptuveni 15 LS. Kāda laime, ka tā drīz nonāks manās rokās, jo grāmatas ir mana vājība. Es neesmu meitene, kas mīl kurpes vai lūpu krāsu kalnus. Esmu grāmatmāne. Tās rada man prieku.
Pavisam nesen es kādam cilvēkam veltīju sev jau tā dārgo brīvo laiku.Tik tāpat vien, lai iedzert pa aliņam un papļāpātu. Man negribējās neko, tikai iepriecināt otru. Jā, un beigu beigās šis cilvēks man teica "Jolanta, you're amazing!" Es zinu, cik patiesa šī persona ir, tāpēc apmulsu, jo neviens nekad man nav teicis, ka esmu apbrīnojama. Un bija tik patiess prieks, cik vien iespējams. Negribas man nevienam salauzt sirdi sīkos, mazos gabaliņos, ja jau esmu "amazing", taču pie tā arī apstāsimies. Gan jau, ka pienāks laiks, un es atradīšu kādu, kas man to teiks atkal, bet es palikšu blakām.
Dažas dienas atpakaļ es pavadīju aptuveni 4 stundas runājot ar draugiem caur skype. Un es runāju pat ar cilvēku, ko nebiju nedz redzējusi, nedz dzirdējusi vismaz gadus 3. Bija tik savādi. It kā laiks nemaz nebūtu veicis savu nežēlīgo pienākumu. Likās, ka viss, kas noticis dažus gadus atpakaļ, notika pirms dažām nedēļām. Un jā, lai nu cik savādi neliktos, laikam jau šis cilvēks patiesi bija viens no vislabākajiem draugiem, kāds man jebkad bijis. Un to, vai visas sajūtas atgriezīsies vecajās sliedēs, radīs laiks. Jo negribas atgriezties tik vien tādēļ, ka tad būtu jāvelk paralēles ar pagātnes kļūdām un nevēlamajiem cilvēkiem tajā. Viss. Viss atkārtojas.
Bet vispār es jūtos tik ļoti slikti. Zvans uz mājām ir kļuvis kā pārbaudījums, vienmēr bail uzzināt ko tādu, kas liks tev pārdomāt, vai tiešām tev vajag būt te, nevis blakus savai ģimenei. Es vienkārši nespēju izstāstīt, cik lielu naidu jūtu pret cilvēkiem, kas dara pāri viņiem. Vienalga vai verbāli vai mentāli, vai fiziski.
Es nekad neesmu rakstījusi blogā neko par savu brāli. Un savā dzīvē vispār reti par viņu runāju, tāpēc jau nav brīnums, ka daži, zinot mani jau pāris gadu, ir izbrīnīti, uzzinot, ka neesmu vienīgais bērns ģimenē. Bet jā, mans brālis ir mans brālis, un es viņu mīlu kā jau visu savu ģimeni, lai nu cik bieži mēs būtu plēsušies, strīdējušies, nesapratušies. Un ir kas tāds, ko es zinu par viņu, ko nezin katrs. Viņam ir vissiltākā sirds. Tādi mēs abi- ārpusē liekamies tādi riebekļi un egoisti, taču tā nav, patiesi. Es šķietu siltāka vien tāpēc, ka nebaidos to izrādīt. Jā, tāpēc, lai nu kas notiktu, es savu brāli noteikti aizstāvēšu, kā vien varēšu. Jo man derdzas, ja aiztiek to, kura dēļ tik bieži esmu neskarta. Un es visu savu mūžu noteikti atcerēšos, kā viņš mani aizstāvēja, kad mazajās klasēs puikas mani bikstīja. Tad es biju krutā, jo man bija "lielais brālis, tev problēmas?". Tāpēc es lūdzu Dievu un visus citus visvarenos spēkus, lai viss, viss, kas iesācies beigtos labi. Jo man nav ne jausmas, kāpēc tā notiek.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru