Šodien es apjēdzu to, ka vietā, kur esi bijis dzēris, mēdz būt arī cilvēki, kas nelieto alkoholu. Un viņi visu redz, saprot, pat beigu beigās nosoda. Man jau bija nojauta. Tātad no visa šī mēsla izriet tas, ka man vajadzētu palikt savā vietā. Negribu būt persona, kas izjauc ko tādu, pēc kā visu acīs būšu egoistiska briesmone, kura grābj tikai sev, sev un sev, nedomā par citiem. Gribas jau atgādināt, ka esmu vienmēr tik domājusi par sevi, arī šajā gadījumā, kad ļāvu vaļu jūtām, kas bija slepus, neredzot krājušās un visbeidzot tik pasakaini debešķīgā veidā piepildītas.
Kremt, ka tagad man pamazām jāatkāpjas, jo, kā jau no sākta gala teicu, negribu pārāk apdedzināties, bet vēl jo vairāk- izjaukt stabilu dzīvi otram. Neizklausās pēc manis, vai ne? Vienmēr esmu bijusi totāli pret šiem sevis upurēšanas izgājieniem, ka "būšu laimīgs, ja tu būsi laimīgs" un tamlīdzīgām puņķainu filmu pērlēm, taču šoreiz tā ir. Man gribētos paturēt visu sev, taču reālā dzīve mani šajā reizē piespiež pie sienas, jo viss, kas nāk no malas, situāciju sarežģī, sagriež tā, ka jādomā par to, cik iespējami klusāk aiziet, lai neviens neko nenojauš.
"Tu nekad nevari atrast savu," šādi vārdi man skan galvā ik pa laika sprīdim, jo tieši šādu frāzi es varētu dzirdēt no tiem, kam iepriekš bijusi līdzīga problēma ar mani. Taču tā nav. Es atradu savu, man atņēma. Atradu savu, pazaudēju. Atradu savu, man apnika. Atradu savu, atkal piegriezās. Tagad, kad liekas, ka beidzot esmu atradusi savu, savu pašu, pašu, taču nevar ņemt, nav mans un nebūs. Varbūt dažiem šķiet, ka es visu dramatizēju, taču tā patiešām, pilnīgi atvērti IR.
Jebkurā gadījumā ir aizkustinoši, ka viņš manī saskata arī personību, cilvēku, ar kuru parunāt, kuru izjokot, pret kuru būt nejaukam, jo tas man tik ļoti patīk. Es, šķiet, jau, gaismas ātrumā, esmu nonākusi līdz stadijai, no kuras grūti tikt vaļā, taču tikpat milzīgā ātrumā es aizskrējusi līdz situācijai, kad tik tiešām jāsāk domāt, jāieņem zemais starts atpakaļceļam. Redz', ātrākais jūtu sprints manā mūžā. Ak, jēl, cik tas būs grūti!
Varbūt šis viss man tik ļoti dzeļ, ka es jau nedēļu kā neēdu, jo man negribas. Ēdiens manī izraisa riebumu. Man vajadzēs spēku, taču būs labi, nav jau pirmā reize, kad es sapinu mezglus savā sirdī, lai jūtu artērija pārstātu sūknēt to herņu, kas tā mēdz sagādāt sāpes.
P.S.: šķiet, ka neviens nespēj noticēt, ka Jolanta Vimba atklāti atzīstas, ka ir uzvilkusi rozā brilles, jo pēdējais raksts atrodas topa augšgalā jau labu laiku. Nu ja, mīļie, arī lauvas sadur ķepu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru