Es nekad nespētu mīlēt un būt kopā ar kādu, kura jūtas ir vājākas nekā manas. Varbūt labāk ir nezināt stipruma skalu vispār. Taču man vienmēr kaut kā sanācis zināt un nojaust. Nekad nekas nav sanācis ar tiem, kuru jūtas ir redzami stiprākas. Es vienkārši nespēju dot to, ko no manis prasa, lai gan man tā nav.
Londonā pēdējās dienās ir tik labs laiks. Spīd saule, Ziemeļu Londonā zied ceriņi, retumis pat grūti nosēdēt ar džemperi mugurā. Mana mamma teica, ka mums jau ir vasara. Varbūt.
Ir viena lieta, kas man nāk prātā ik pa laikam. Nē, vispār divas lietas. Viena no tām ir persona, kura siltuma vietā izstaro aukstumu. Liekas, ka starp mums ir kas zudis, taču nav ne jausmas pa kuru laiku. Varbūt laiks ir neredzot dzēsis lietas, kuras vienmēr bijušas tepat. Iespējams dažu mēnešu kopdzīve ir devusi jaunu skatienu uz lietām. Tikpat labi tas varētu būt otras personas skatījums uz lietām. Lietas. Tāds divzilbes vārds, kas var apzīmēt tik daudz ko. Redz' kā, es nemaz nedomāju paskatīties spogulī un apjaust, ka vaina ir manī; tas taču vienmēr ir bijis augstākā līmeņa pārbaudījums! Jā, sasodīts, varbūt es, kā vienmēr, redzu visu savādākās krāsās, pati mālēju toņus, kādus tik iegribas. Un, ja nu tā ir patiesība, ko esmu uzrakstījusi, man žēl. Es no visas sirds mīlu šo personu, taču tagad šaubos, cik ilgi spēšu sniegt savu patieso "Es" kādam, kurš manā priekšā pamazām izbāl. Mani "Ego" nav diez cik devīgi.
Un tā otra lieta ir tā, ka es tomēr esmu kaut kas. Jā, laikam jau ja tev katru dienu atkārto, cik tu esi skaists, patiess, apbrīnojams, tu sāc pats sev to ieskaidrot. Runā, ka neviens tevi nemīlēs, ja tu to nedarīsi. Vai esmu sākusi pati sevi mīlēt? Grūti spriest. Vienu gan es zinu. Esmu kas daudz labāks, nekā biju, un to var redzēt spogulī, to var dzirdēt balsī, to var sajust sirds dziļumos. Kaut kas jauns ir dzimis. Katru dienu, neticot sev, atkārtoju, ka] mana dzīve ar katru mēnesi, nedēļu, dienu saīsinās, un es nekad neizdzīvošu to pašu brīdi, momentu, dienu, mēnesi un gadu pa otrai reizei. Nav tādas lietas kā laika mašīnas vai dzīves korektora, jo tam nav vajadzības. Mēs varam spītīgi vilkt laiku, domādami, ka tā izbaudīsim visu ar dubultu uzviju, taču ne jau tā ir jādzīvo. Visdārgākie brīži ilgst sekundes. Ja noveicas, tad minūtes. Un kāda jēga šos momentus pārvērst par bezgala bezjēdzīgiem vien tādēļ, ka gribas ilgāk dzīvot?
Mājās pēc 2 mēnešiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru