brīvdienas

Es klausos kaut kādu gaļimo dziesmu no tās dziedātājas repertuāra, kura izpilda to pašu bērnības hītu "Bailando", viņai ir viena tāda nu ļoti jautra dziesmiņa, hehe. Fui, kāda es esmu palikusi! Kur ir mana dubstep mape, a? Un man tagad vēl vairāk gribas atgriezties pie sava vecā sapņa, kuru tā arī līdz galam nenovedu. Es domāju, ka sirsniņa spiež uz to, lai es to īstenotu.

vamos a la playa, amigos!

Gribētos no sirds priecāties par savām brīvdienām, bet sociālais tīkls FB man to neļauj. Vienmēr tur ir kaut kādas stulbas vēstules, pilnas ar visādiem rūgtumiem un sliktumiem, ka pat riebjas lasīt. Lūk, kā- pametu Londonu tik TIEŠĀM atstājot aiz sevis tik karstas pēdas, ka laikam jau lielākajai daļai, ar kuru tika pavadīti pēdējie 5 mēneši, mans vārds ir mutē un ne labākajā nozīmē. Es vēl aizvien gaidu kādu labāku vēstuli no kāda, kaut es visu patīkamo sajūtu nogalināju ar savu attieksmi. Un tad man atkal jautās- "kas ar tevi notiek? Es tevi nesaprotu. Par ko tu domā; kas tev galviņā notiek?", bet es stulbi mēģināšu izlocīties, kā to vienmēr daru. Bet ko man, nahuj, darīt, ja viss spiež uz ribām kā smagas pagales grēdas? Vispār jau uz sirds.
Gribētos tā tagad no visas sirds izraudāties, nahrenizēt to, kas iekšā krājas kā kapeikas strādājošam cilvēkam. Labi būtu aizbraukt kaut kur un tāpat bezmērķīgi lūkoties uz kaut ko, un debili domāt to pašu- neko. Es gribētu kādam uz pleca pagulēt un neteikt neko. Cik tas skan banāli un meitenīgi-rozīgi.
Bet tad ir cits variants. Paņemt šņabja pudeli, cigarešu paciņu un tā forši bariņā piedzerties. Smieties par tiem, kas iesēžas zemeņu bļodā vai met citiem pa pieri ar pudeļu korķi. Tā pavisam neķītri aizmirsties. Lūk, tas neskan tik meitenīgi!
Es it kā skumstu pēc tā cilvēka, bet no otras puses nezinu vairs, ko just un ko ne. Tāpat tur nekādas nākotnes nav, un tas mani galina. nost, vai tieši otrādāk- liek visu pamest tā, kā tas ir. Esmu vēl jauna, man arī vajag dzīvi, nevis slepus attiecības, kas vienkārši liek pat justies slikti. Žēl, ka man nav neviena gudra cilvēka, kam pajautāt padomu. Nē, "pajautāt" skan tā, it kā es to pieņemtu bez viedokļa izskatīšanas. Tieši tā! Jājautā pēc viedokļa! Bet neviena tāda man nav. Visi, pie kuriem varu griezties, mani tikai nosodīs, nevis centīsies saprast. Vai visu skatīs ļoti pesimistiski. Jo es it kā mazliet ceru, ka viss var izvērsties man pozitīvi. Hujzin!
Un nesen es pieķēru sevi atceroties, kāda "vēsā" esmu bijusi vidusskolā. Ak, jēziņ! Meitene ar attieksmi? Nē, es biju meitene ar negatīvu attieksmi un dubultu personību. Bet es sev tik ļoti patiku!