Esmu atpakaļ savās mājās. Esmu Londonā. Pagājušas veselas 4 dienas, bet jūtos tā, it kā šie 2 mēneši, ko pavadīju Latvijā, nemaz nebūtu bijuši. Bet nē, tomēr vienā ziņā var gan just. Satiekot to savu sev tik dārgo un nozīmīgo, kuru redzot dzīvē, pazūd visas šaubas, bailes un nepārliecībā par savu rīcību. Man tik ļoti viņa pietrūka!
Laikam tomēr manai sirdij bija taisnība. Es, atbraucot atpakaļ uz Latviju, sajutu to, ko nevēlējos just. Ieraudzīju kādu atkal, un viss iekšā sagriezās. Likās, ka nekas nav pazudis, ka viss iekšpusē ir tikpat stiprs un cieti ielīmēts kā neveiksmīga uzlīme uz sekcijas. Varbūt mani ego man nemelo, un tā patiesībā bija. Tieši tā- BIJA, jo atliek vien atkal ieraudzīt to, kurš tev, neko īpašu nedarot, ir palīdzējis aizmirst tev kādu, kurš laupījis tev veselo saprātu vai spēju jebkad iemīlēt kādu citu, kad viss mainās. Un nu es zinu- man tiešām nevajag nevienu citu, lai gan solis, ko es jebkurā citā situācijā būtu spērusi uz priekšu, nu ir jāaizmirst, jo neko nevar mainīt. Redz', kā dzīvē gadās- esi gatavs pats, bet ne apstākļi. Tālums maina daudz ko. Šoreiz uz labo pusi.
Šovakar mēs skatījāmies "Titāniku", es un mana draudzene. Laikam gan tā ir visai sentimentāla lieta, bet tagad es gan redzēju visu daudz savādāk, nekā gadus atpakaļ. Nu es analizēju to, ko nepamanīju, būdama maza. Es tagad sev jautāju, vai es būtu gatava kāda dēļ uz situāciju, kas ir tajā izslavētajā filmas scenārijā. Un laikam gan. Būtu. Jo nomirt ir jāmāk skaisti. Un nomirt ir jānomirst laimīgam.
Savai draudzenei mēģinu parādīt visas skaistās vietas, kas man pašai ir Londonā tik mīļas. Es cenšos atrast vairākus iemeslus, lai pierādītu, cik dārga man ir šī metropole un cik ļoti nevēlos spert soli atpakaļ. Jā, mājas paliek mājas, bet nekas nestāv blakus vietai, ko kādreiz esi pielaidis tuvu sev un savai dzīvei. Man prieks, ka esmu atpakaļ. Lai gan šobrīd atkal ir pagrūtāka situācija, es tomēr jūtu, ka esmu uz "sava viļņa". lai arī cik tas muļķīgi skanētu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru