Palikušas vien vairs 2 dienas, neslikti!Vakar, kad visa pilsēta bija diezgan iereibusi, ka pat gaisā šur tur virmoja grādīga smaka, mēs mierīgi pastaigājāmies. Šī bija pēdējā sestdiena Latvijā, pirms kārtējā trakā gada Londonā. Es jau vakar izteicos, ka stingri spiežu kopā visus pirkstiņus un īkšķīšus, lai šis gads būtu daudz veiksmīgāks, bet tikpat interesants. Kaut gan par interesantumu nevar sūdzēties, jo tur JAU notiek streiki, kuros pamatīgi izdemolē veselu rajonu. To pašu rajonu, kas man tik ārkārtīgi patika.
Patiesībā ir laiks atvadīties no manas mazās mazpilsētas. No draugiem un ģimenes. Šīs nebija sliktas brīvdienas, visnotaļ ne. Es beidzot tiku atpūsties, beidzot tiku izgulēties, beidzot nostiepu nervus stīgas pa jaunam. Satiku tos, kurus vēlējos; redzēju tos, kurus nevēlējos. Sapratu to, ko negribēju. Paspēju saskumt, nenokavēju novērtēt. Diemžēl palaidu vaļīgāk personas, kuras ar laiku tāpat izzuda. Šie divi mēneši tomēr nesa un sniedza daudz ko. Tāpat kā tie 9 mēneši Londonā. Esmu šī gada laika atzinusi vairāk kļūdas, atklājusi daudz lietas, saskatījusi neskaitāmas atšķirības, nekā jebkad agrāk. Liekas, it kā no 19 gadiem es uzlēcu nevis tikai pa soli augstāk, bet gan, šķiet, par veseliem 3 augstāk. It kā gada laikā esmu iekrājusi to, ko būtu mentāli domāts sasniegt pēc gadiem trim. Nav tā, ka es sūdzētos, nav tā, ka es neizsakāmi priecātos, jo tomēr ir lietas, kas paliks pat tad, pat ja izdzēst liksies vairāk kā iespējams. Un jā, paldies par visu, Londona! Esmu gatava nākamajam gadam.
Ir jauki gulēt savā plašajā gultā, neatbildēt uz liekiem jautājumiem un vienkārši klusēt. Just, kā saule silda kājas un piecelties vien tad, kad sagribas ēst. Linda man vaicāja- ja man būtu iespējams paņemt 3 lietas bez svara ierobežojuma, ko tad es ņemtu? Tajā dienā es spēju vien iedomāties par divām- savu istabu un Daci Dārziņu, taču vakar es ļoti spēji izdomāju pašu pēdējo. Tā būtu burciņa manas zemes gaisa, jo tā bija pirmā lieta, ko es tik ļoti sajutu, kad pēc gandrīz gada ilgas prombūtnes sajutu, izkāpjot no lidmašīnas. Pasakaini.
Deja vu ir lieta, kas man nekad nav patikusi un vienmēr likusi justies neērti. Un tomēr lietas notiek tik atkārtoti pat tad, ja tu pilnībā neesi atbildīgs par notiekošo. Kā piemēram tas, ka TV3 rāda tieši tās pašas "Ugunsgrēka" atkārtojuma sērijas, kuras es redzēju neilgi pirms kravāju koferus. Un jau atkal es krāmēju koferus, bet pa TV rāda to pašu. Redz', cik saskaņoti mani prom pavada Latvija.
Pirms dažām nedēļām es sauļojos pie ezera un klausījos LR2. Parasti es tā nedaru, es zinu, taču tas likās tik pašsaprotami. Tik pašsaprotami likās tas, ka mēs braucam pa zemes ceļu, ir daudz putekļu un smaržo tikko nopļauta zāle. Jo tieši tādu es gribēju sajust savu Latviju. Es gribēju, lai tas viss ir te, pirms braucu prom.
Šoreiz viss ir daudz vieglāk. Es zinu, kas mani sagaida, kam gatavoties, kur atradīšos un kā viss būs. Bet kas ir pats galvenais- es zinu KURI mani gaida tur. Tā gan.
Lai nu kā, nevienam nevajag skumt, ka Jolanta atkal ilgi nebūs te, mājās, jo vajag nu jau aprast, ka tagad tiešām ir tā- viņai nu ir arī otras mājas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru