Kopš pēdējā ieraksta nekas daudz nav mainījies. Vēl aizvien netiekos ar šo personu, kaut gan katru dienu lūkojos uz savu telefonu bezjēdzīgā cerībā, ka varbūt otrs atmodīsies ātrāk, nekā es pati jau esmu.
Šis cilvēks ļoti mainīja manu dzīvi. Un es mainījos līdzi tai.
Katru vakaru es pavadu domājot, kas būtu labāk un vienmēr nonāku pie tā paša- nedomāt un aizmirst, kā jau esmu pie tā radusi. Vienīgais, kas maina mana prāta spēju tam pielāgoties ir fakts, ka šis cilvēks dzīvo te, it kā netālu, lai gan Londona vis nav nekāda mazā pilsētele.Es tā arī laikam neesmu no savām kļūdām neko iemācījusies. Vienmēr mani vilina lietas un vietas, un cilvēki, kuri agri vai vēlu mani tāpat nostādīs izvēles priekšā, liekot saprast, ka nekas nemainīsies pat tad, ja lauzīšu galvu visos leņķos. Un es zaudēšu tāpat.
Varbūt taisnība vien man bija, kad es gribēju nejust un nedzirdēt un nesapņot. Reizēm ir labāk, kad nav neviena.
Tagad man ir jāiemācās saprast otru un pašai sevi. Man ir jāiemācās dzīvot tālāk un tikt vaļā no kārtējām sirdssāpēm. Kā vienmēr.
P.S: varbūt es izklausos depresīva, bet ar mani viss kārtībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru