Ričmonda

 Tas ir skaists vārds, nosaukums un, galvenokārt, ļoti skaists rajons, kurā var aizmirst to, ka dzīvo milzīgā, blīvi apdzīvotā Eiropas valstī. Es uz turieni devos aizvakar, kad saule cepināja seju, karsēja galvu un pēdas svila uz asfaltētās ielas. Šī bija otrā reize, kad atrados tur; abas vizītes gan pamatīgi atšķīrās viena no otras, jo pirmoreiz lietus nespēja rimties. Un tomēr, tas neatņēma pilnīgi ne grama no Ričmondas skaistuma.
Man šķiet, ka tā ir vienīgā vieta Londonā, kur es varu būtu tuvu, tuvu mājām. Tuvu vasaras sajūtai, tuvu meža takai un siena smaržai. Ja kājas nesāpētu no mūžīgās staigāšanas, tad es varētu vien iet un iet, un iet. Brīžiem šķiet, ka, ja cītīgāk meklēsi, varbūt atradīsi ceļu mājup. Es biju priecīga redzēt stirnas ganoties; pat nedusmojos, kad atradu mazu, pretīgu kukaini savā kurpē. Pēkšņi lietas, kas citur un citādāk šķiet nepanesamas, tagad likās pašsaprotamas un pat gaidītas. Tas kukainis kurpē bija tāds mazs notikums, kas nebija justs parāk ilgu laiku.
Reizēm ir tik labi būt vidū nekurienei. Stāvēt basām kājām zālē, pļavas vidū, bez neviena blakus. Just tikai savu elpu, karstumu un gaisu, kas tīrs un skaidrs. Tikai tur es beidzot varēju izglābties no mūžīgajiem jautājumiem un cilvēku principiālajiem uzskatiem, viedokļu uzspiešanas un sarunām. Būt tikai ar sevi, savām ilgām pēc mājām, kas, pēc pilni pavadītas dienas Ričmondā, daļēji apslāpa. Es to kā karstu ogli iemetu tai mazajā, zilajā dīķītī. 

"(..) kādreiz man būs skaista, balta māja ar desmitiem istabu un augstiem griestiem. Lieliem, platiem logiem un mirdzošām lustrām. Biezu ozolkoka galdu un karaliskiem samta krēsliem. Tu brauksi pie manis ciemos katru otro nedēļu un es tevi gaidīšu uz lieveņa. Tu uzkāpsi pa aukstajām betona kāpnēm, kas būs apsūnojušas dēļ laika, kas šķīris tagadni no pagātnes. Es tevi aicināšu iekšā un laipni piedāvāšu atgulties tevis pašas istabā, kas greznota ar baroka stila spoguļiem un milzīgām gleznām. Tev katru reizi aizrausies elpa, bet sirds būs mierīga, jo neviens to Tev neatņems. Mēs brauksim uz pludmali, uz Romu, Stambulu, Parīzi, Berlīni, kur vien sirds kāro. Tu neskaitīsi santīmus, Tu nedomāsi par naudu, jo tas laiks būs beidzies. Un mums būs viss, viss, viss, ko vēlamies."

Tam, cik ļoti tu noskaņojies uz saviem sapņiem un to, kā vēlies nākotnē dzīvot, ir ļoti liela nozīme, jo tava griba, tavs entuziasms spēlē tikpat lielu lomu kā veiksme un smags darbs. Šobrīd nav svarīgi, cik daudz no tā, ko esmu uzdrukājusi iepriekš, kāda dienā piepildīsies, jo nākotne, lai gan atkarīga no tavas tagadnes, ne vienmēr spēj skaitļot tavām vēlmēm līdzi. Tai ir savi nosacījumi, iesmesli un aspekti. Es stipri vēlos, es stipri centīšos, man vienkārši vajadzētu sev piespiest darīt to, ko esmu nolēmusi. Varbūt tad pavisam tuvā nākotnē man dzīve dos to, kam, šķietami, eju pretī.