Es sēžu pie savas izlaiduma dāvanas un nespēju vien nopriecāties. Actiņas mirdz. un es dzeru alu. Starp citu, zinājāt, ka ir ļoti dīvaini sēdēt uz balkona, skatīties uz lietus pili, kas spītīgi turas pie malas, bet tev ir vēlme pieiet un to notraust, jo tev besī, ka tā tur pieķērusies- tev gribas, lai tā krīt. Nežēlīgi gan tas skanēs, bet tāpat ir ar dažiem cilvēkiem. Tā vien mums gribas, lai kāds krīt un jūt, cik debešķīgi skumji vai smagi iet. Bet kušš, ar mani viss ir okei-čiki-pau- šo izlasīju kādā savā vecā bloga ierakstā, jo nupat, nupat visu pārlasīju. Sametās bail. Kāpēc? Jo, kā nu tagad sanāk, manu blogu sākuši lasīt ļoti daudzi. Jāpiedomā pie satura. Ja nu čeka lasa.^ ^
Šodien alus līst labāk, nekā citas dienas (tak, ne jau no gaisa, Laura). Varbūt organisms jūt, kas par dienu.
Uzminiet nu, ko Jolanta paspējusi pa šīm dienām nodarīt? Izlasīt 2 ļoti labas grāmatas (es dzirdu nopūtu "atkal"). Uuuuun, tās ir:
Lorenss Rīss "Aušvica" ; Traudla Junge "Līdz pēdējai stundai".
Par pirmo grāmatu es jau stāstīju, nu, vai vismaz tiku minējusi un varu atklāt, ka tā patiešām ir fakin' laba, tikai grūti lasās. Bet otru ir sarakstījusi Ādolfa Hitlera bijusī, pati jaunākā sekretāre, kas palika ar viņu līdz pat pēdējai viņa stundai Reihskancelejas dārza bunkurā. Jā, divas ļoti, ļoti labas grāmatas. Un, jā, esmu pateicīga dārgajam TV3, kas šīs nedēļas sākumā rādīja vienu no manām mīļākajām filmām, jeb, mana otrā bloga ierakstā pieminēto filmu "Glābjot ierindnieku Raienu". Nezinu, kurš no viņiem bija tāds ģēnijs, kas ielika programmā to, bet viņš točna ir labs kadrs ^ ^
Vakar man bija sava veida smaga saruna par pagātni. Man vienkārši bija jāsēž, jādzer tēja un jāstāsta par savu grūto (labāk skan "rūgto") pieredzi ar cilvēku, vārdā.. nav svarīgi. Un, kad es biju pabeigusi runāt, es jutu nelielu viegluma sajūtu. Tā, it kā mani vairs tas neskartu. Bet tā nevar teikt. Kamēr vien tas mērglis staigās pa to pašu zemi, pa kuru staigāju es, mani tas skars vistiešākajā veidā. Un tomēr, bija tik jauki, ka meitene, kas mani tik tikko iepazinusi teica "Es nespēju iedomāties,ka tev kādreiz kāds ir spējis uzkāpt uz galvas , un tu to esi pieļāvusi. Tu taču esi tik pašpārliecināta par sevi.". Mhm, tātad esmu piepildījusi savu vēlmi kļūt par personu, kas ievieš cieņu un pārliecību. Lai gan vēl aizvien neesmu gatava paskatīties tai personai acīs, pat neesmu pārliecināta, ka spētu elpot vienu gaisu ar viņu, zinu, ka man būtu daudz ko teikt. Tas gan būtu pasakāms vienā teikumā: "Paldies, ka padarīji mani par stipru cilvēku un norādīji, ko savā dzīvē nekad nepieļaušu.". Tā lūk, atliek vien mums dzīvē pielaist sev tuvu kādu, kurš sākumā šķiet īsta pūciņa, ka pēc kāda laika tu to nosauksi par lielāko kļūdu savā dzīvē. Taču nedrīkst teikt, ka tā bija kļūda. No kļūdām mācās, bet es negribu tādus cilvēkus aplaimot ar titulu "manas dzīves pedagogs".
Uj, garš man tas teksts sanāca.
Lai nu kā, es jūtu dīvainu smaržu. Un tā ir mana jaunā dzīve.
-Ak, tu , mana savādā Jolanta! Kad tu reiz kļūsi normāla?
-Nekad. Jo visu, kas ir normāls, es pārvērtīšu pa savam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru