Pretim nāk kāds. Es nopētu viņu, no galvas līdz pirkstu galiņiem. Nepazīstams. Atskatos atpakaļ. Neviena nav. Tikai koki met ēnas pār ielas apmali. Ir ļoti, ļoti silts. Palūkojos pa labi. Tumšs, tumšs zemes ceļš. Nē, pa turieni es neiešu, lai gan jūtams, ka tur nesastapšu nevienu dzīvu dvēseli. Bet neko nevar zināt. Ne tāda šalkoņa, ne tādas ēnas kustības, un sirds man izrāpsies pa rīkli laukā, zaudēšu saprātu. Es speru soli pa solim, gribu, lai tu man ej blakus. Vienkārši ej man blakus un stāsti to, kam manās acīs nav lielākas vērtības par protēžu līmi. Lai gan zinu katru ielu, katru mazāko taciņu, es staigāju, staigāju un klīstu. Man gribētos, lai mēs kur satiktos, tā pavisam nejauši, un, zinot, cik neveikli būtu izvairīties no pieklājīgiem teikumiem, mēs tomēr izlemtu paiet kādu gabaliņu viens otram blakus. Mums nebūtu par ko runāt, un klusums zāģētu mūsu prātus. Tad, manās, iespējams arī tavās iedomās, izrāptos ārā tas, ko visi sauc par atmiņām. Labiem brīžiem. Es censtos ko teikt, bet nekas nepalīdzētu. Pat tavs iedrošinājums un manis pašas spēks nespētu līdzēt. Mēs šķirtos, pamātu ardievas un vēlētu labu. Iespējams, ka tas būtu viens no pēdējiem mirkļiem, kad redzu tevi neveikli žņaudzam rokas kabatās un dzirdu tavu balsi. Tik ordināra un ne visai sevišķa būtu šī tikšanās.
Es noduru galvu uz leju un ar spēku izrauju šo savu mazo iedomu no prāta. Izravēju to no savas galvas kā asnes. Esmu viena un vienkārši eju mājup. Gribas gulēt, nedaudz ēst. Man labāk nebūt vienai tagad, vispār ir auksts.
Iespējams, ka šāds bija manu vakaru pastaigu scenārijs. Sadomājos, sapriecājos un tad apzinājos, kas te īsti notiek. Nē, man nebija bail no tā, cik tumšas ielas, vai cik dīvains radījums man pretim nāk. Vairāk es kā zaķis raustījos no tā, cik ļoti vientulīgi ir tā klīst pa ielu, vai to, kā nonācu līdz šai vienpatībai.
Vai jēl' man kādreiz būs lemts tā atkal paklīst un satikt tevi, es nezinu. Tāpāt kā es nezinu, vai vispār to gribu. Esmu pārbraukusi un saspiedusi gandrīz i vai visu, kas man traucēja mīties uz priekšu, bet tu gan kā palieli izbārstīti akmeņi maisies pa kājām. Ja mums kādreiz tā uz klusas ielas sanāks saskrieties, es tev izbļaušu gan, cik ļoti man traucē tava eksistence. Mana sirds ir tagad tāda klusa, tumša iela, kur neviena laterna nedeg, izņemot vienu, kas raustās, kas kārtīgi nedeg. Reiz es tevi atradīšu, klīstot pati ar sevi, un tad beidzot varēšu ar kāju pa to uzsist. Man gribas, lai visas laternas nedeg, kad kāds cits ar mani pa šīm ielām soļos..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru