Mana šodiena bija pilna ar pārsteigumiem. Tā bija pirmā reize, kad manās rokās noģība svešs cilvēks, nokrita uz grīdas un raustījās epilepsijas lēkmē. Jā, metro streiks Londonā šodien atkal atnesa pilnas ielas ar sastrēgumiem un pārpildītiem autobusiem. Izrādās, ka metro atteikšanās pildīt savus pienākumus, pamatīgi paralizē visu milzīgo galvaspilsētu. Es gan esmu pieķērusi sevi pie apziņas, ka sāku pierast pie Londonas. Pie visas tās steigas un burzmas. Un man sāk iepatikties, sasodīts. Tāpat kā man sāk iepatikties mana iesauka "doktors", ko man svēti pielīmēja mans irāniešu boss. Reizēm viņš ir totāls pakaļa, bet reizēm es pat mēdzu viņu pakaitināt kā sava rajona pacanu. Es nespēju izveidot biznesa attiecības, man vienmēr šķiet, ka vajag būt draudzīgam draugam.
.Līdz ziemas saulgriežiem palicis pavisam vien nedaudz- pusotrs mēnesis, ja nemaldos. Ahh, pietrūks man tā baltā brīnuma, ko šeit es varu pat negaidīt. Lai gan man šķiet, ka viss būs kā vajag. Galu galā es spēju sev uzburt brīnumu, esmu baigais mags, haha. Tāpat kā man ir tāds talants, ka es vienmēr cilvēkam agri vai vēlu lieku nožēlot savu rīcību. Tā ir bijis. Un pie tam tik daudz reižu. Vai tad tas ir slikti? Nē, priekš manis tā ir medusmaize, jā gan. Es psiholoģiski esmu baigais tārps. Man patīk spēlēt uz nerviem, jūtām un sirdsapziņas. Iepīt pagātni, kļūdas un visu pārējo.
Reizēm es darbā sevi iepliķēju, kad sāku domāt par atsevišķām lietām. Man gribētos, ai, cik ļoti gribētos saburzīt daļu no sevis un izmest kā vecu, nolietotu papīru. Un domāju, ka man tas sanāks. Es jau rakstīju, ka jūtu, kā mainos. Maz pamazām. Atliek vien tajā vidē padzīvot un ik pa dienai noskan kāds klikšķis. Un tu saproti vienu un otru, un trešo lietu.
Vēl 2 nedēļas, līdz varēšu uzzināt ko vairāk par savu ieplānoto universitāti. Es tik sasodīti ļoti gribu studēt. Man skauž. Lai gan nevar sūdzēties, tikpat labi es tagad gūstu pieredzi, kas man mūžīgi noderēs.
Man šodien tik ļoti negribas filozofēt. Laikam jau miegs nāk. Vai nu arī traucē fakts, ka manam blogam ir vairāk sekotāju un vakardienas statistika ir 31 (!). Jēēē, es jūtos kā Atis Slakteris, kas nupat pateicis kārtējo komerciāli nodrāzto frāzi. Es neesmu populāra un nekad tāda neesmu bijusi. Ne jau popularitāte mani vilina. Mani vilina tas, kas ir aiz tās, jebšu iespēja būt dzirdētam.
Un mani niknu padara tas, ka visi mani jaukie, kuriem esmu aizsūtījusi vēstules, uzmetuši ignoru. Neesot redz ko rakstīt. Nu labi, labi. Es būšu tikpat nejauka, ha. Labi, es baigi gaidīšu savu paciņu no LV.
Dienas dialogs:
A: Tev ir griboša pakaļa.
Es: Kā tas ir, "griboša"?
A: Nu, kā paskatās, tā gribās.
Nezinu, vai to uztvert kā komplimentu, bet tā nu iesākās mana diena. Labi, doktors iet gulēt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru