“Jādala viss, ko var dalīt un dot,jo mēs neatgriezīsimies.Man laiks celties, kāds var mani modināt,prieku modinot smelties.Man laiks doties, vai kāds grib man pievienoties?Mumslaiks šķirties. No mājām atvadīties.
Solīt atgriezties.
Lūk, ir tas kalns. Lūk, stāvi tu,
kaut es tā stāvēt varētu.
Es skaitu līdz trīs - viens, divi, trīs,
tu esi brīva un es esmu brīvs,
”
Skat, pienāca tas viss tik ātri. Man šķita, ka pulkstenis tikšķēja daudz lēnāk, bet es kļūdījos. Kad pasūtīju papīrīti, kas man ļauj doties “lielajā ” dzīvē, trīcēja kājas. Galvā skanēja vārdi: “Atpakaļceļa nav”. Vēderā viss sagriezās un pasaule likās savādāka. Un tad es aptvēru, ka esmu devusi jāvārdu tam, ka atstāju aiz muguras visu, kas reiz bija mana ikdiena, mana apkārtējā pasaule. Ka esmu piekritusi atstāt šeit to, kas man svarīgs, dārgs un ierasts. Es, protams, varēju mierināt sevi ar domu, ka es atgriezīšos, taču man nebija ne jausmas “kad?”. Tāpat kā tagad. Lūk tā. Un zinot, cik nepatīkama sajūta ir neziņa- cik ļoti es to neciešu. Man gribas domāt labas domas, plānot savu nākotni bez jūtu izplūdumiem, ar ierastu darba tempu un savu nenogurdināmo mērķtiecību, taču veltīgi. Mana sirds tāpat sažņaudzas- pat tagad, kad nekas vairs atlicis no laika, ko pavadīt. Esmu tik ļoti emocionāla tādā ziņā, jo jā, man tāpat kā manai mīļajai Lindai, nepatīk pārmaiņas. Vismaz ne tik krasas un spilgtas. Man nav bail no tā, kas notiks tālāk. Man bail no tā, kas paliks šeit- vai vēlme atgriezties būs stiprāka par vēlmi piepildīt savus sapņus.
“Jolanta, tu jau tāda stipra meitene esi,” reiz man tā teica. Jā, man ticēja, ka es spēšu tikt pāri tai atvadu un prombraukšanas padarīšanai, bet nē, nemaz.
Kā man pietrūks? Tas taču galvenais jautājums.. Nu, man pietrūks dzestrais gaiss, naksnīgās pastaigas, bezjēdzīgi garās telefona sarunas, ballītes līdz rīta gaismai, zvaigžņu pilnās un skaidrās naktis laukos, braucieni mašīnā pa tukšajām Alūksnes ielām, matu taisnošana pirms ballītēm netālu no Klondaikas, kafijas krūzes, ko pagatavojušas manas draudzenes rītā pēc ballītes, vāļāšanās svētdienas rītā manā plašajā gultā, aizmigšana pie TV ekrāna, mana spalvaina kaķa tizlošanās, spoži baltais sniegs sestdienas rītos un vēl un vēl, un vēl. Bet ne jau tas ir pats galvenais. Tās ir tikai lietas, kuras kompensēs kas cits, patiesībā. Bet kas ir tas, kā man trūks, bet ko nespēs kompensēt nekas cits? Kas ir tas, kam līdzvērtīga nav neviena? Tā ir mana vienmēr pukšķošā Linda, kura vienmēr tiecas pēc taisnības un kuras sirsnīgos smieklus es spētu pielīdzināt patīkamai rīta melodijai rīta radio.. Tā ir mana perversā Ieva, kurai ir uzticētas visas dzīves neķītrības un manu krūšu pārzināšana. Tā ir mana „ašā” Laura Gā, kuru vienmēr sajūsminājusi mana fantāzija un ar kuru es spētu sadzīvot vienā dzīvokli, jo vienmēr atrastos kas tāds, par ko draudzīgi paķīvēties. Tā ir mana 2D Ace Ārziņa, kurai ir iespējams stāstīt jebkādus bulšitus, kas ar mani notiek, un viņa ne tikai uzklausīs, bet uzgriezīs man arī ballīti.
Un tad vēl ir neskaitāmi daudz citu cilvēku, ar kuriem es vēl labprāt pavadītu vairāk laika, nekā man atvēlēts. Un jau dažas dienas pirms braukšanas, es atvadījos no dažiem pavisam laicīgi. Un sajūta.. sajūta nebija patīkama. Lai gan jāpateicas dzīvei, ka man ir tomēr apkārt ir tik daudz draugu.
Atvadas ir stulbas. Esmu atvadījusies no cilvēkiem, kurus biju pieradusi redzēt katru dienu, 19 gadu garumā. Bija tik jocīgi. Un aizkustinoši. Redzēt, kā atvadoties no tevis, asaras acīs pat tiem, kurus nekad mūžā neesi redzējis raudam. Un es pateicos dzīvei, ka viņi man ir. Ka es rūpu viņiem. Ka viņi man balstīja līdz pat šim brīdim. Līdz brīdim, kad es uzsāku savu ceļu vairāk nekā tūkstoš kilometru tālumā. Skan drausmīgāk, nekā ir patiesībā, vai ne?
„Gara, gara dienaSaulrietā ļaujiet man palikt vienam.Dodiet laikuAtrast soli nākamam pakāpienam.(..)Gara, gara dzīve.Gara un grūta - kāds elsa un pūta.Bet es mācos dienuNodzīvot kā dzīvi vienu” Kad es iedomājos par visiem tiem cilvēkiem, kas esmu tik ierasta, tik svarīga, tik gaidīta, man paliek viņu žēl. It kā darītu pāri. Un tad, klausoties pulksteņa tikšķos, es atsāku žēlot pati sevi. Atkal un atkal. Griežas viss- vēders un galva.
„Un aizejot, es zinu atgriezīšos vienmēr,Bet kad, un cikos –Tas kā kauliņš nogulsies.”Tas jau visvairāk grauž- man nav ne jausmas, kad es atgriezīšos. Kad es atkal sajutīšu, cik labi būt mājās. Cik labi zināt, ka tev blakus ir kāds, kas negrib tevi laist prom, kas grib, lai tu paliec un saspied roku, lai jūt- esmu te. Bet es patiesībā esmu te- tavā galvā, tavās atmiņās, tavā prātā un sirdī. Nekas man neļaus aizmirst to, kā dēļ esmu smaidījusi, raudājusi un jutusi to pašu, kas kutinoši kā mazas adatiņas dur sirdī. Lai gan man grūti iedomāties, ka nu ir pienācis laiks- viss mainījies. Tagad es sēžu savā istabā, sēroju, lai gan mani tur, es zinu, gaida kas tāds, ko var salīdzināt ar pasaules skaistāko un plašāko , kas vien tai var piederēt. Man mēģināja iemācīt nekreņķēties, neskumt- es nevaru. Varbūt esmu maza muļķe, maza, emocionāla muļķe, bet man šķiet, ka, ja es tāda nebūtu, mani nevarētu uzlūkot kā to Jolantu, ko pazīst tik daudzi. Es priecājos, ka manī ir tik daudz sajūtu, emociju un domu- nekad nepaliek garlaicīgi dzīvot. Lai kāda es būtu bijusi agrāk...
Man teica: „Jolanta, neatstāj šeit neko paliekošu, neko, no kā būs grūti atradināties”, taču tagad man šie vārdi liekas neiespējami, jo šeit paliek tik daudz kas, ko vēlētos ielikt kabatā līdzi un aizvest. Un tomēr, es nenožēloju ne mirkli. Nenožēloju neko, ko pēdējā mēneša laikā esmu šeit piedzīvojusi, kaut tas rauj manu sirdi un saprātu uz pusēm. Es to vedīšu sev līdzi. Atgādināšu un atcerēšos ik reizi, kad gribēsies pasmaidīt, nedomājot par to, ka tas nekad, iespējams, neatkārtosies.
Ieskatīšos dziļi iekšienē un atgādināšu sev kādiem sūdiem esmu gājusi cauri, kam esmu tikusi pāri. Piespiedīšu nepadoties un domāt par tiem, kuriem esmu svarīga. Un ik reizi, kad nokritīs kāda asara, es piespiedīšu sevi izraudāt visu, kas sakrājies, jo tas attīra.
Man gan ir dāvana rudens sākumā- tik skaistas un saulainas dienas. Daudz labāk būs rītdien braukt piemiedzot acis no saules, nevis raudinot sevi skatoties, kā lietus rāmi tek lejup pa automašīnas logu. It kā uz delnas izliekot to, kā jūtos iekšēji.
Jo man pietrūks. Jau pietrūkst. Tevis un tevis, un tevis.
Es skumstu. Man ir bail. Es gribētu atzīties it visā, kas vēl palicis. Vārdi izskanētu, es aizietu.
Laiks paskrēja tik ātri. Un man vēl gribas tik daudz ko. Taču jā, es tikai vēlos vienu vienīgu apskāvienu. Vienu mierinājumu.
2 komentāri:
Izlasot šo te tavu rakstu mani reāli pārņem divejādas jūtas. Ļoti skumji to dzirdēt. Emocionāli. Pie tam vēl pirms laika vēl daži tiešām forši,radoši,gudri un labi jaunieši tika aizvadīti uz citām zemēm. No otras puses rodas pretīgums un nicinājums pret valsti un tās stūlbo iekārtu,jo jaunieši ir spiesti kautko tādu darīt. Mani tas neskāra līdz aizbraukt sāka mani draugi. Tas ir nenormāli drausmīgi un skumji.Bet saknes jau paliek Latvijā, un cerams,ka tās netiks aizmirstas.
E.
Nav ne jausmas, kas tu esi, bet pateicos. (:
Ierakstīt komentāru