Es šonedēļ pavadīju vienu veselu dienu kādā ļoti skaistā, graciozā Londonas rajonā, uz kuru es itkā devos visu šo laiku, bet līdz galam tik un tā sevi neaizstūmu. Viss bija tieši tā , kā man patīk. Veca, Vinsdoru ciltskoka māja, kur katra istaba ir kā mākslas darbs un katrs stūris smaržo pēc slapja māla (vai kas ekvivalents tam, kā smaržo antīkas mēbeles). Un uz katra, tevis spertā soļa, grīda čīkst. Visapkārt ir tik kluss, tavas zābaku zoles pārsit katru nāvīgi kluso sekundi. Uz sienām saliktas simtiem gadu vecas, apbrīnojami smalkas gleznas. Gribas no visa tā izvilkt mazumiņu, kas vēl palicis no 18.'tā gadsimta.
Pāri ielai 300 gadu vecas universitātes ēkas, kuras ir tikpat elpu aizraujošas kā viss šis karaliskais Londonas rajons kopā ņemts. Sterila zāle, svaigs gaiss, un skaistums un vēsture kopā sajaukta. Likās, ka man uz to brīdi neko vairāk nevajag. Tā noteikta nebija pēdējā reize, kad uz turieni devos. Liekas, ka drīz šī pilsētiņa no manu favorītu rindām izsitīs pašu Tower Bridge, kur es dodos, kad man pavisam nav vietas, kur glābties.
Greenwich, Royal Borough of London
Nē, es nezinu, vai dusmojos, nav ne jausmas, vai tam vispār ir iemesls. Neviens taču nevar dusmoties par to, ka otrs cilvēks ir glups un akls. Vai, visticamāk, vājš. Tu vari izdrukāt savu mazo pieredzīti, vēsturīti uz maza pergamenta ruļļa, izcelt svarīgākās detaļas ar krāsainiem, spilgtiem, kliedzošiem uzrakstiem, bet tas neko nelīdzēs, ja otram ir apsējs uz acīm, vai tas, ko es saucu par nevēlēšanos stiepties uz pirkstgaliem. Kāpēc gan es domāju, ka tas, ko daru es pati, respektīvi, tiecos dzīvē pēc kāda labāka, nozīmē, ka to darīs kāds, kurš man diendienā jautā, kā rīkoties. Beigu beigās, kā izrādās, ka šī persona vien māk muti virināt, bet ne grama nedarīt. Un tad man beidzot apnika dalīt savas domas. Vienkārši apnika. Tāpēc es nolēmu novēlēt veiksmi. Vai nu ātru to slīkšanu dubļos, vai veiksmīgu tikšanu cauri purvājam. Ņem kā gribi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru