Esmu atvadījusies, tagad cilvēka tā vienkārši nav. Vēl aizvien negribas atzīt to. Ja kāds, kas tev tik vitāli svarīgs,aiziet, viņš paņem daļu tevis. Viss, kas bija apkārt šai personai, bija daļa no tavas bērnības, un tagad tas viss vienkārši aizgāja līdzi.
***
Šodien, 12/03/12, divas nedēļas pēc augstāk lasāmā raksta tapšanas.
Laiks jau atkal izrādijās vislabākais dziedētājs, esmu atpakaļ augšgalā, ilgas pēc mājām apslāpējusi kā kūpošu pagali. Vēl gruzd, taču netraucē.
Īstenībā atvadīšanās mentāli tev spēj dod visai daudz, respektīvi, pietiekoši krāšņu emociju gammu. Bēdas, dusmas, uztraukumu, vienaldzību, atvieglojumu, mierinājumu. Es izgāju cauri visiem šiem toņiem, krāsām, noskaņai. Man bija tik daudz ko teikt un par ko pateikties. Kad brīži, kuros visgrūtāk ko bilst, pagāja, es visbeidzot, visu priekšā, pateicos par visu, kas man tika dots, visu, ko es ne reizi mūžā nepateicu, kaut vajadzēja, un lūdzu pacelt glāzes "par manu trešo vecmammu". Šis jēdziens var izklausīties neloģisks un lai jau nu tā kāds domā, bet patiesībā tas bija vislabākais tituls, ko vien šī persona bija pelnījusi.
Un tomēr viņi visi aiziet. Ir brīdis, kad tu uz sevi paskaties, un tad kā skaļš klikšķis tevī nospēlē tas, ka tu esi izaudzis. Katra minūte, diena, nedēļa, ko tu nodzīvo, paņem tavu spēku, tavu vecumu, tavu laiku. Bet ja tu padomā ilgāk un izslēdz pats sevi no šīs loģikas ķēdes, tad arī tie, kas tev ir svarīgāki par tevi pašu, neko no augstākminētā, neizbēgs. Varbūt esmu nežēlīga pati pret sevi, atzīstot, ka tikai pēc tuva cilvēka nāves, es beidzot novērtēju savu ģimeni un to, cik ļoti, ļoti maz laika es viņiem vispār veltu. Līdz šim es nespēju izraustīt pat 10 minūtes no savas dienas, lai pazvanītu un vienkārši apjautātos, kā klājas. Tas var no manis prasīt vien dažas kapeikas un mani pašu, nevis briesmīgu naudas summu un fizisku spēku.
Manā dzīvē kopumā ir notikušas 4 lietas, kas darījušas mani stiprāku un likušas apdomāties, nesaudzējot, protams, emocijas, garīgo spēku un, diemžēl, kādu citu personu. Tās no tevis ko izrauj, ar visām saknēm, iestāda ko jaunu, pasaudzē, kas gandrīz vai aizgājis. Tas viss, kas ir tavā dzīvē, ir kā dārzs, ko tu, nafig, kop vai atstāj novārtā, vai sāc pievērst uzmanību vien tad, ja kaut kas sāk pūt.
Es neteikšu, ka esmu pilnībā izveseļojusies no tā, kas notika, bet man pavisam noteikti ir labāk.
Ir tikai tik daudz kas, ko vēl gribas otra labā izdarīt. Gribas vēl aizvien būt noderīgam, svarīgam un mūžam pateicīgam. Bet tomēr, nedomājot par visu pārējo, doties atvadīties bija mazākais un pēdējais, ko es viņas labā varēju izdarīt.
Ir iestājies pilnīgs pavasaris Londonā. Man gan tas atnāca visai pelēkās nokrāsas, tāpec titulbilde šoreiz pasaka visu.
There always be a place
For you for all my life
I'll keep a part
Of you with me
And everywhere I am
There you'll be(..)And I want to thank you
Now for all the ways
You were right there for me
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru