vēstule, kas neuzrakstīta un neizsūtīta

Manu mammu, kad es gāju pirmajā klasītē, izsauca uz skolu, jo domāja, ka esmu grūti audzināms un saprotams bērns. Es vienkārši atteicos piedalīties rotaļās. Izrādījās, ka nekāda diži liela iemesla tam nebija- kā ēdam mājās vakariņas, tā ēdam; kā tīram zobus no rīta, tā tīram utt. Viss kā parasti, dzīvē nekādu sarežģījumu nebija. Mamma zināja, ka es negribu un viss. Jau no mazotnes man nekas netika uzspiests. Es nespēlējos pagalmā ar citiem bērniem, jo kad mēs ievācāmies, mans brālis saņēma draudus no citiem puikām- lai vairs nenāk. Tā nu pagalma dzīve manā priekšā tika aizcirsta ciet kā dzelzs vārti. Man nebija ne jausmas, kas ir kazaki razboiņiki, vai augstāk par zemi. Es biju viena maza, glupa meitene, kurai patika grāmatas. Tāpēc es lielāko daļu laika pavadīju bibliotēkā, reizem stiepdama mājās 5 grāmatas reizē. Mamma dusmojās, teica, ka no smagās soma man jau līka mugura, es būšot neglīta, kad izaugšu. Tāpēc man bija jānodarbojās ar jogu. Jo redz', tajā mazajā, bijušās padomijas pilsētiņā, viens par otru visu zina, visi ir ģēniji, un kam vairāk rubļu, tam lielāka dūre, skaļāka balss. Sākumā jau bija ciešami, vecāki man piedeva šo acīmredzamo atdalīšanos no citiem, bet tad, ceturtajā klasītē, manai mammai bija gana. Viņa mani ar varu piespieda iet aerobikā. Es biju kluss vienpatis, man bija bail ar kādu sākt runāt vai, nedod Dievs, iedraudzēties. Man riebās komunicēt. Visi likās ļauni, riebīgi vai neatsaucīgi. Es vienmēr labāk sapratos ar tiem, kuri citiem likās dīvaini, dumji vai zemāki par vidējo slāni. Bet vecmamma man teica, ka nevajag dalīt cilvēkus, mēs visi reizēm puņķojamies, krācam vai netīrām drēbēm apkārt staigājam, un tad gan neviens nav skaists vai dižāks par otru. Taču tad bija savādāk- kādam smukāks džemperis, importa mēbeles mājās, firmas kedas kājās. Bet ne man. Es vēl aizvien gulēju padomju laika gultā, istabā stāvēja vecvecmammas skapis. Vai tāpēc es no visiem dalījos? Nezinu, tā tomēr bija manis pašas izvēle. Man bija bail izpausties.
Un tā es klejoju no viena pulciņa uz otru. Nekad neatradu sev vietu. Vienmēr biju nostāk, atšķīros, nekomunicēju. Punkts. Vienīgais, kam gribējās izpatikt un jaukties pa vidu, bija pieaugušie. Nostāk no rotaļām, es gribu izaugt!
Šī mazā, nedrošā, kautrīgā meitene, par kuru pašas brālis smējās, kad viņa svešu cilvēku ieraudzīdama, koda lūpā. Kāpēc gan es to visu stāstu? Man nav ne jausmas. Varbūt tādēļ, ka pēdējā laikā tik daudz kas mainās. Varbūt tādēļ, ka ir aizgājis cilvēks, paņemdams līdzi lielu daļu no manām bērnu dienu atmiņām. Varbūt tāpēc, ka vietējā avīzītē es izlasīju to, ka 15 gadi paskrien tik ātri, bet tas viss tev liekas kā 15 dienas. Cik daudz gan mēs izlaižam no savas galvas, pat to, kā paši esam uzbūvēti. Ļaudis ir kā mājas- sāk no pamatiem, turpina ar sienām un apmetumu, uzliek jumtu un tad jau soli pa solim saliek iekšas- kā labpatīk. Māju kā tādu būs pagrūtāk izmainīt, bet iekšu gan maini kā novalkātas drēbes. 
Es vēl aizvien esmu vienpatis, ne tik kluss, vien mazliet. Un reizēm tik labi atšķirties. Tas, kā es izveidojos par to, kas esmu tagad, ir pateicoties tajām mazajām lietiņām un ambīcijām, kuras uzpeldēja virs ūdens virsmas, kā atmiņā vizuļojoši pludiņi.
Agrāk es gribēju būt kā visi citi, bet tagad es priecājos būt ES PATI.
Es uz saviem pamatiem turos stingri, un jā, paņēmusi līdzi esmu daudz ko.

Vakarnakt es vienkārši tāpat, aiz neko-darīt,  iedomājos par kādu personu, kuru atstāju aiz muguras, pašai negribot. Mums bija kopīga pagātne, aizmirsts stāsts, un personības, kuras veidojās vienādi.  Atklāti sakot man nav ne jausmas, kā gan citi nepamanīja to, cik vēsi un atturīgi viens pret otru bijām. Ir grūti zaudēt draugu, kuru tu vairs sen neuzskati/-īji par draugu. Un uz mūžiem. Ir iziets cauri cerībām, jūtām, dusmām, naidam, piedošanai, šaubām un mierinājumam.

And yet, we'll never go back again

Iepriekš es dievojos, ka nevēlos uzzināt patiesību par to, kāpēc viss beidzās tā, kā tas jau vienu reizi beidzās. Mēs runājām par to, ka ja šī bija otrā reize, kopš atradām ceļu viens pie otra, tad pienāks arī trešā. Mēs viens otru kaut kā vienmēr atrodam. Un tomēr, es nezinu, cik šie vārdi bija īsti un patiesi. Es tomēr vēlos zināt. Ir jautājumi, kuriem atbilžu nav, bet ne vienmēr vajag to sadzirdēt; galvenais, ka jautājums ir izskanējis.
Tagad, kad mēs ejam katrs savu ceļu, es vēlos runāt par to. Bļaut no otra gala. Man ir tiesības zināt, kāpēc es ticēju tam, kas notika divreiz. 
Agrāk šī persona lasīja manu blogu, man ir nojauta, ka viņš to vairs nedara. Bet ja notiek brīnums, un tu šo lasi, tad man ir sakāms viens vienīgs teikums- es gribu runāt.

Tāpēc es vēlos zināt, vai ir iespējams, ka vēstule, kas neuzrakstīta, nekad netiks izsūtīta? Kur lai to atrod?