Londonā ir iestājies pavasaris. Zied narcises, šur tur manāmas pienenes, kokos parādījušies pirmie pumpuri un termometra stabiņš rāda +20. Līdz ar pavasari ir modošās pirmās šaubas, ilgas pēc mājām un jauni mērķi, kuri , maukas, mainās tāpat kā mans garastāvoklis. Vai internets manā istabā. Izslēdzas, ieslēdzas, izslēdzas, ieslēdzas utt. Mani mērķi šaudās tieši tāpat. Tad viņi paliek, kur stāvējuši, tad es atkal tos izmetu miskastē kā slikti uzrakstītu domu. Agrāk ar mani bija vienkāršāk- ja es ko nolēmu, tad izdarīju un centos nemainīt. Jo ja reiz tas man kādreiz bija svarīgi, tas nozīmē, ka tam noteikti bijusi jēga. Jā, taisnība, ka tas, ko esi vēlējies agrāk, ar laiku var mainīt vērtību, bet manā skatījumā, tavas vecās vēlmes ir kā Gruzijas vīns- jo vecāks, jo labāks. Līdz tu sasniedz to, tas sniedz tādu nenovērtējami sentimentālu sajūtu. Vienalga, cik muļķīga vēlme tā būtu. Es, piemēram , vēl aizvien gribu aizbraukt uz Disnejlendu. Man ir 20, teju teju 21, taču tas aizvien šķiet maģiski.
Tikpat labi vecās vēlmes var rekonstruēt, uzlabot. Šur tur tas, šur tur šitas un vuolā- vecais pārtapis jaunajā. Ko gan es te muldu...
Šis gads paskrēja daudz ātrāk, ziniet. Ir jau aprīlis. Pagājušajā gadā, ap šo laiku, es jau nopirku sev biļeti uz Latviju, domāju par mājām. Taču šogad es nekur nesteidzos. Es palieku tepat un aprodu ar domu, ka šīs tagad ir manas mājas. Un pasaulē man var būt neskaitāmas māju mājas, draugi, pie kuriem apmesties, radinieki, pie kuriem paviesoties, bet tomēr manas īstās mājas, kuras nekad nezaudēs savu titulu, ir tur, kur dzīvo mana mamma. Mans vecais dzīvoklis. Māja laukos, kur dzīvo mani vecvecāki. Pļavas, sienu gubas un maza čurupīte. Smilšu ceļš... Kā man pietrūkst šī vārdu salikuma. "Smilšu ceļš". Kā man tagad gribētos pastaigāties pa tādu šauru, mazu smilšu ceļu...
Man pietrūkst māju katru dienu. Es cenšos nelauzīt galvu par to, kad atkal tur būšu visā savā godībā, jo tad ir vēl grūtāk. Es tomēr neesmu tā persona, kura var tik viegli izraut no sevis saknes un ieradumus. Jā, es spēju būt spītīga, uzņēmīga un mērķtiecīga, ka reizēm paliek no sevis bail, bet nu tas, kas mani saista ar manu ģimeni, ir balta zelta vērts. Es atvainojos, ja kādu būšu aizvainojusi, sakot, ka draugi man nav tik svarīgi, taču domājāms, ka tas skan pašsaprotami. Tas ir kā salīdzināt gaļu un maizi. Abiem ir tik liela vērtība, bet tu vienmēr izvēlēsies maizi, ja nonāksi situācijā, kad vitāli trūkst lietu, lai izdzīvotu. Un, lai cik liela un neatkarīga individuāliste/ vientuļniece es būtu, man vienmēr vajadzēs manu ģimeni. Jo galu galā, esmu tāda, kāda esmu un tur, kur esmu, vien pateicoties viņiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru