[29/03/2012 00:03:27] Dr. Jolentha: tāpēc, ka karš nebūtu noticis, ja visi pirms tam būtu bijuši gudrāki
(..)
[29/03/2012 22:43:26] X: Zini? tev ir talants
**
Davai es pa jokam it kā būšu Sultāna meita un it kā pa jokam braukšu uz Amsterdamu? Un man, pa jokam, piederēs jahta Grieķijā, un es, pa jokam, dzīvošu skaistā, greznā pilī, kas līdzinās Cūkkārpai?
Jā, agrāk tas bija tik viegli- vien "pa jokam" iedomāties, viss bija, pat ja nav. Ak, šī laiskā, bezbēdnīgā bērnība...
Cik ilgs laiks paiet, līdz tu samierinies ar savām kļūdām? Man vajag visu savu dzīvi. Līdz pat katras dienas pēdējai sekundei es domāšu par to- kāpēc gan tā vajadzēja rīkoties? Es nezinu, kā ir ar jums. Viss, protams, atkarīgs no kļūdu lieluma, taču šoreiz es nerunāju par glupām, nieka kļūdiņām- nevietā atstātu maku, lieki nopirktu drēbes gabalu vai nepareizi uzrakstītu vārdu. Es runāju par "lietām", kas aizņem laiku, pazaudē cilvēkus, maina attiecības. Un es necenšos kādu nosodīt, es vienkārši jautāju, cik stulba radība gan var būt cilvēks, ja neredz lietas, kas danco acu priekšā?
Es nesen youtube atradu video gabalus no vienas vecu vecas PS1 spēles, kuru spēlējot es uzaugu. Šķita, pagājuši gadi 5, bet še tev! Gandrīz vai 11. Vienpadsmit gadi; viens desmit un viens; puse no mana mūža. Brīnos, kur es būšu pēc gadiem 11? Reiz mēs jau tādu jautājumu spēli spēlējām kopā ar bijušajiem klasesbiedriem. Gulējām teltī, pie jūras un gudri minējām. Es īsti neatceros, ko teica pārējie, bet es atbildēju, ka nezinu tieši, taču es noteikti neesmu Latvijā. Cik nejauki un pesimistiski tas varēja skanēt tajā brīdī? Nezinu. Kaut gan man vienalga KUR es būšu pēc gadiem desmit, man svarīgāk ir tas, AR KO un KĀ es būšu. Vai man gribēsies spēlēt šo bērnu dienu "davai pa jokam" spēli, vai man pietiks ar to, ko es redzu savā spoguļa priekšā un blakus sev. Ja viss ies uz priekšu, kā tas ir šobrīd, tad domājams, ka jā- nebūs vajadzības lieki fantazēt.
Vecajos bloga ierakstos es jau pieminēju, ka gadu atpakaļ man kāda sieviete no Austrālijas teica, ka es varu "sasniegt visu, ko iecerējusi, jo ja jau es reiz sapņoju dzīvot ārzemēs, un te nu es esmu, tad viss pārejais, ko vēlos, agri vai vēlu atnāks pie manis". Un varbūt tas ir veids, kā turpināt iet uz priekšu, jo nekas taču neizvērtās par sliktu man, galu galā. Varbūt ir dažas nianses, kuras biju iedomājusies savādāk, bet kuram gan patīk skatīties filmu, ja esi izlasījis scenāriju pirms tam?
Es pati sev rakstu scenāriju, dzīve to tikai labo pa savam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru