Pagājušas vairākas garlaicīgas nedēļas, bet tomēr šajā laikā tik daudz kas noticis. Viskas kā kaķu barība- sajaukts kišmiš ar rozīnēm.
Pirmkārt, esmu beidzot dabūjusi darbu, kuru vēlējos. Un es vairs nestrādāšu 7/7 , bet vien 5/7, kas nozīmē to, ka 2 dienas no manas nedēļas būs MANAS. Taustāmas, jūtamas, dzirdamas. Un es varēšu darīt visu, ko gribu.
Šis darba piedāvājums/paaugstinājums nokrita tikpat negaidīti kā plakāts no istabas griestiem. Taču tieši tas man bija vajadzīgs. Reizēm es pieķēru sevi vēl aizvien meklējot iemeslus lietām, kas sabruka dažus mēnešus vai dienas atpakaļ. Varbūt nav labi vazāties pa vecām takām, var uzrasties jaunas un apmaldīties būs vieglāk par vieglu.
Es vienkārši sevi pierādīju un esmu zirgā. Pavisam vienkārši.
Mainās arī daudzas lietas, kurām neesmu blakus. Ziniet, liekas tā, it kā pēdējos divus gadus, viss tas, kam bija periodiski jāmainās, dara to tagad. Tik daudz kas paspējis nomainīt krāsu, formu, izskatu, es nespēju visam izsekot līdzi. Viss skrien gar acīm kā mazi bilžu fragmenti. Vairs nepaliek slikti, ja sāk sekot līdzi, tas tāpat kā karuselī. Vai mašīnā- jāskatās uz ceļu, lai nebūtu slikta dūša.
Tavs prāts ir skaists. Tas spēj radīt lietas, ko varbūt tavs draugs nespēj. Tas mainās, tas dzīvo tev līdzi un prasa, lai to koptu. Koptu prātu? Kā tad tas saprotams? Smieklīgi skan, ne? Bet ne jau gudru tevi var nosaukt tad, ja necieni to, kas tu pats esi. Neviens, kurš neciena sevi, nevar nonākt tur, kur stāv visi, kuriem gribas līdzināties.
Reiz man jautāja (jā, tagad sekos pārdomu pilns stāsts, kas liks aizdomāties), kas ir tas, ko gaidu no savas dzīves; ko man vajag, lai būtu laimīga, kad tā būs pusē. Es atbildēju, ka man vajag tikai vienu: brīdi, kurā es varu atzīt, ka ir bijis tā vērts- dzīvot. Man vienalga, cik bieži bija/vēl būs mirkļi, reizes, notikumi, lēmumi, vārdi, darbi, kurus nožēlošu, vai aptveršu, ka kaut ko vajadzēja darīt savādāk. Mani neinteresē, cik cilvēku mani nīdīs vai mīlēs. Es nedomāju par to, cik daudz zaudēšu, vai iegūšu. Viss, ko es vēlos ir sajūta, ka esmu darījusi visu, ko varēju. Varbūt tāpēc ir laiks saņemt sevi rokās un sākt darīt soli pa solim.
Esmu pārstājusi runāt par mīlestību un tamlīdzīgām muļķībām. Ir pagājis gandrīz pusgads, es jau neticīgi grozu galvu. Pusgadu- ne zvana, ne ziņas no manas puses. Tikai mazs "pietrūkst" un sevis tiesāšana. Vainas apziņa un neticība tam, ka es tik dziļi tajā visā biju iebridusi. Līdz ceļiem, līdz kaklam.Vēl viena lieta, ko var pievienot pārmaiņām.
Un zini, neviena patiesība, ko noriju, nespēj mani nogalināt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru