ceļa norādes pa centrifūgu jaucas

 Mazā, stulbā, naudīgā kaza. Es tevi atceros vēl joprojām. Atminos, cik nicinoši, pat izteikti ar riebumu es reizēm vēroju tevi gaiteņos. Cik ļoti man bija žēl tevis, un tā, ka cilvēki smaida un lidinās ap tevi kā mušas apkārt ieskābušam biezpienam. Tava nauda, ko patiesībā neesi pati saraususi, spraucās ārā pa visām šķirbām. Tu man likies kā tukša bļoda, kas piepildīta ar zaļām, brūnām un zilām banknotēm- tevī kas bija, bet saturs runāja pats par sevi. Atceros, cik ironiski smīnēju par taviem glupajiem izgājieniem, vai to, kā tev gribējāss visiem izpatikt un būt ļaužu acīs mīlētai. Tāpat kā tad, man aizvien ir gluži vienalga, vai citi to skatīja kā skaudību vai melnu greizsirdību. Pat ja tev bija tas, kas nekad nav bijis man, es redzēju sevi labāku. Es zināju, ka esmu personība. Es ticēju un aizvien vēl ticu, ka lēts smēķis peļķu nosētā bērnu laukumā bija daudz baudāmāks nekā tava klātbūtne. Izklausās tik skarbi, es zinu. Un tagad, kad es paskatos uz tevi pēc šiem diviem vai cik tur gadiem, es netaisos mainīt ne vārdu no augstākminētā apraksta. Tu liecies tikpat bezjēdzīga  kā maza bērna krājkasīte.

Iespējams mani Alūksnes biedri kasīs pieri domājot, par kuru tad es īsti runāju. Tiešām? Vai tad mums tik daudz to wannabe?

Un šodien, tā pavisam pēkšņi, es sapratu, ko vēlos. Gandrīz vai jau izplānoju savu mazo, sapņu pilno plānu. It kā zinādama, ko gribas panākt tuvāko divu gadu laikā, ja šo pēdējo divu neesmu pacēlusi ne mazāko ķieģeli, lai celtu pati savu sapņu pili. Tas lēmums, kam es jau plānoju maršutu, ir ļoti liels, šaubu un nepārliecības pilns. Varbūt man pietiks dūšas. Vienmēr esmu sev teikusi, ka esmu stipra, mērķtiecīga un gatava upurēties. Vai šoreiz arī?
Esmu kā piepe, kas pielipusi Londonai un savai šodienai. Manā galvā pašlaik tāda centrifūga, kurā ceļa norādes klejo pa visu galvu un jaucas kopā. Man nav pogas, kas tās apturēt spētu. Mazliet liekas, ka esmu apjukusi daudz vairāk kā tie, kas mani pirms dažiem gadiem slavēja par to, ka visu ieplānoju, jau zinu, jau gatavojos. Un te nu es esmu. Londonas vidienē, nezinādama uz kuru pusi lai iet. Taisnība man bija, kad teicu, ka laiks ir mans vienīgais ienaidnieks, jo tā vienmēr ir par maz. Teju teju man paliks divdesmit viens. Un tad divi, tad trīs, tad četri. Lēkāju es pa šo ciparu augšu un meklēju, kur varētu piestāt un rakties dziļāk.

To, vai tas, ko šodien kā mazu spuldzīti uz savas galvas es apjēdzu, darīšu, ir vien pārbaudījums man pašai. Ieguvums gan būtu baigs. Kā tādi divi zaķi ar vienu šāvienu.

Un tomēr, es zinu sevi. Bet vēl vairāk es zinu to, ka nesaprotu sevi.