Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Šodien pavadīju veselu stundu grāmatu veikalā, izvēlēdamās dāvanu savai mazajai māsīcai. Viņai ir tikai divi gadi, bet meitene ir kā ķerta uz tintes drukātajām, smaržīgajām grāmatām. Tāpat kā es, kad biju maza. Un es staigāju, staigāju pa šo lielo veikalu, lādēdama sevi, jo pēdējo mēnesi (ja ne divus) neesmu atvēlējusi ne minūti lasīšanai. Ne jau tai glupajai interneta lappušu šķirstīšanai vai reklāmu uzrakstiem uz ielas, bet gan biezas, vēsturiskas grāmatas drukai. Esmu strikti apņēmusies to atsākt un kā apbalvojumu pasniegt jaunu, smaržīgu drukājumu ik reizi, kad pēdējās vāks aizcirtīsies.
Esmu jau iesoļojusi jūlijā, savā mēnesī. Ne tādēļ, ka man tas patiktu, bet gan tādēļ, ka esmu dzimusi šajā vasaras viducī un, man tā domāt, dzimšanas mēnesis tevī sēž un katru reizi radnieciski izraisa tādu mazu sentimentu.
Manā kabatā ir biļete uz mājām. Prieks. Liela dāvana pašai sev uz starptautiskās pilngadības svētkiem. 21 gads. Astīte vien palikusi, līdz būs pagājuši divi gadi, kopš dzīvoju Anglijas galvaspilsētā. Lai gan Londona, visticamāk, jau sen nopelnījusi īpašumtiesības uz mani, es šaustos par to, vai tas, ko daru tagad, ir pareizi. Vai es neesmu studijas ievilkusi par garu, par tālu. Es domas šajā jautājumā mainu biežāk kā baņķieris savas kaklasaites. Laiku, ko esmu izsviedusi, ne ar kādu kausu nesasmelsi. Jo tuvāk brienu lēmumam, jo tālāk eju prom no saviem sapņiem. Man šķiet, ka nauda ir vienīgā lieta, kas izraisa gan atrisinājumu gan sarežģījumu vienā laikā. Nav tās, ir tā- nekad nav labi.
Esmu sliņķe. Sliņķe un pārāk liela pesimiste. Stāvu, neeju nekur uz priekšu un visu laiku sev stāstu, cik pareizi tas ir, jo nekas nevērsīsies par labu man. Varbūt man vajag sev vairāk ticēt, un, pats galvenais, uzticēties savai dzīvei. Iespējams man nav lemts tas, ko pati sev novēlējusi, bet kas ekvivalents tam.
Man vajag kādu, kas pagrūž, kas iedrošina. Manā dzīvē ir tikai viena persona, kam šo pienākumu uzticētu, bet diemžēl esam atsvešinājušies dēļ attāluma, un ir glupi atkal satikties un uzgāzt uz pleciem šo atbildību. Tiem, kuri mani personiski nepazīst, var likties, ka esmu neizlēmīga un mūždien apmaldījusies meitene, kura nespēj koriģēt savu personisku dzīvi bez citu palīdzīgās rokas, taču tā nav. Es nekad nelūdzu pēc palīdzības, ja tas attiecas uz manu nākotni. Tikai izmisums vari mani novest līdz šai līnijai. Reiz gan bija tāda situācija, kad es naktī staigāju apkārt, un viena lieta grauza manu sirdi kopā kā ķirmis slapju koka pagali. Tad es nakts vidū piecēlu vienīgo personu, kura likās kaut cik efektīvi noderīga. Un šis manis pašas izskaidrojums skan nedaudz egoistiski, varbūt pat iedomīgi, taču redz, es neuzticu savu dzīvi nevienam. Tā ir kā eleganta, dārga vijole, ko spēlēšu vien es.
Šobrīd es labprāt sēdētu pie ugunskura, dzertu "Mītavu" un klausītos "Prāta Vētru". Jo ja nesaskati savām aktivitātēm jēgu, tad jādara kas tāds, kas sagādā prieku, kaut tam nav lielas jēgas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru