gala rezultāts itin visam ir šodiena

Šobrīd es būtu gatava apēst bļodu vīnogu vai, pavisam pretēji, šokolādes krēmu. Bet ne saldējumu. Esmu slima, pēc tik ilga laika! Nespēju izraust no savas galvas pēdējo datumu, kad gulēju gultā tāda savārgusi un saņurcīta. Tas laikam ir labs rādītājs, kaut padara mani fiziski vājāku- mazākais šņauciens vai ilgāk gaidīta šķauda ir moku pilna. Man patīk būt veselai, tāpat kā lielākajai daļai cilvēku. Ar tikpat riebuma pilnu sejas izteiksmi es slienos pēc papīra salvetes; tikpat bieži leju sevī tēju un visādus citādus karstus dzērienus.

Lai gan slimība mani pārsteidza jau vakar, tas mani nemaz i neapturēja doties ārpus Londonas. Ne tādēļ, ka es kaut kādā veidā censtos no tās izbēgt. Vienkārši ir tik daudz jauku vietu un lietu, ko redzēt Anglijā. Šoreiz mans galamērķis bija vēsturiskā pilsēta Bath. Karīna to pilsētu saucu par vannu, jo viņai tā labpatīkas, ok. Bath atrodas veselu 156 kilometru attālumā no Londonas, kas man pēkšņi liekas daudz. Es negribu ieslīgt dziļi vēsturē, bet agrāk šajā pilsētā uzturējās romieši, kuri pārvaldīja daļu no Britu Romas impērijas (domājams, ka katrs pats var izstudēt tālāk, ja ir vēlme). Tāpēc laikam jau nedaudz noprotams, cik ļoti šī pilsēta nelīdzinās kurai katrai britu nomalei. Dažu brīdi man pat likās, ka neesmu vis Anglijā. Un protams, zinot cik ļoti mani aizrauj vēsturiskais, es nebeidzami ilgi klīdu caur šīm nebeidzami interesantajām ielām un vietām. Apskaužami daudz antīku veikalu visapkārt, nudien. Ilgi mani nebija jāpierunā, tā laikam uz doto brīdi ir mana pilsēta ārpus Londonas numur viens. Jā, dažas nedēļas atpakaļ es pabiju slavenajā Oksfordā un jā, esmu bijusi Braitonā, kuru dižo visi, kas tur bijuši. Un tomēr, Bath piemīt tāda noslēpumaini patīkama aura, kas sauc tevi atpakaļ vēl un vēl. Labs ceļojums ir sanācis tad, kad tu nemāj ardievas, bet vienkārši saki "nākamreiz".
Tieši vakardien es izlasīju diezgan piesaistošus un visnotaļ patiesus vārdus: "Ceļošana ir vienīgā lieta, ko pērkot tu kļūsti tikai bagātāks".

Man patīk fakts, ka esmu dzimusi jūlijā. Šim mēnesim piemīt kas tāds, ko es saucu par "neatkarīgu individualitāti". Visticamāk visi būs pret mani un metīs uz manu pusi daudzus jo daudzus argumentētus apliecinājumus, ka tieši viņu dzimšanas mēnesis ir patiesi labākais un arī tam piemīt kas individuāli neatkarīgs. Es nestrīdēšos pretī.
Šī dzimšanas diena būs nedaudz savādāka, kaut tās visas likušās vienādi liekas. Daudzi paziņas, ar kuriem ikdienā saskaros katru dienu, ir teikuši, ka viņiem šķiet jocīgi, ka man ne vienmēr bijis tas gods nopūst svecītes, kas saspraustas kūkā. Vai to, ka reizēm man vispār nebija kūkas. Ja man būtu jāizvēlas kaut viena dzimšanas diena, kas iekritusi prātā un šķiet vislabākā, man tādas nav. Viena par otru tā bijusi aizvien ātrāk aizmirstama un tālāka no atmiņām. To, vai man vispār patīk svinēt dzimšanas dienu, es apšaubu. Varbūt tas vienmēr bijis apkārtējo uzspiests stereotips, kas valdīja manī, līdz es sapratu, cik ļoti tam nepiederu. Vienmēr sanāk uzpūst šīs svinības kā lielu iedomu burbuli un saplēst pie mazākās kļūdas. Un šogad, cilvēks, kurš katru gadu mani kaut kā vienmēr spēja aizraut ar šo faktu, vairs man nekad nepievienosies. Lūk, cik depresīvi es spēju lūkoties uz šo dzīves svarīgo dienu.

Gribētos, lai kādu dienu es domās iesoļotu, vai sapnis mani iemestu pagātnē. Tagad, kad pagājis laiks, es runātu savādāk, rīkotos citādāk. Nav nozīmes, ja tas nespētu mainīt iznākumu, jo gala rezultāts tāpat ir šodiena. 
Es sevi pārak bieži velku atpakaļ. Iespējams esmu tur atstājusi ko tādu, kas beidzot laikam jāsavāc. Varbūt es vienkārši esmu viens no tiem, ar kuru nekas nozīmīgs vēl nav noticis, lai tas spētu novirzīt skatienu atpakaļ. To, uz kurieni es pati savu kuģi stūrēšu, izlemšu jau pēc dažiem mēnešiem. Zinu, ka nu skanu kā iestrēgusi plate, taču šoreiz mans slimošanas vārgums ir nedaudz pačukstējis priekšā, ka izmaiņas var man nākt par labu. Ja nekas nenotiks, tad rutīna un vienaldzība mani ievedīs tikpat lielā garīgā vārgumā, kā mans šī brīža fiziskais stāvoklis.