vēlos tevi nevēlēties

Palikušas vien nieka divas dienas, kad Londona ieslīgs nelielā ārprātā un Jolantai būs 21. Divas ļoti svarīgas lietas, kuras savienojot izveidojas datums, ko mūžam atcerēties. Un nē, es tomēr nekļuvu par olimpisko spēļu brīvprātīgo, bet ne tādēļ, ka nepaveicās. Dzīve izdalīja tādas kārtis, ar kurām vajadzēja spēlēt piesardzīgi un gudri. Tas, ka once in a lifetime iespējas vietā esmu izvēlējusies stabilu un labu darbu un braucienu uz mājām, nozīmē vien tikai to, ka esmu kļuvusi vēl par drusciņu apdomīgāka un materiālāka. Pēdējos divus vārdus es patiesi nevēlējos sev jebkad piešūt un re kur tie ir! Taču ar mani tā vienmēr ir. Lietas, ko ar laiku nožēlosi, pie apvāršņa parādās par vēlu.

No kā ir veidota ilūzija? Nesataustāms traucēklis. Man bail skaitīt līdzi, cik ilgi jau tu dzīvojies pa manu galvu. Ne tu prasies ārā, ne tu kļūsti jūtamāks. Tu esi manas šodienas traucēklis, kuru dzīvē ieraugot vajag kost lūpā un krīt no rokām viss, kas nav kārtīgi satverts. Es varbūt mazliet tevi vainoju pie tā, ka stāvu uz vietas, taču jā, kas to lai zina, varbūt vaina ir manis pašas pārliecībā. Tajā glupajā pārliecībā, ka beigu beigās viss tāpat nogulstas pa vietām, ja es stipri vēlos un cieši lūdzos. Jo ilgāk gaidu, jo vairāk lūkojos uz tevi, jo stiprāka tā mana ilūzija. Tad es sāku dusmoties uz tevi- kur tu tāds radies, misters Perfektais? Es esmu cilvēks, jā, un mums cilvēkiem gadās tā, satikt kādu, kuru beigu beigās negribējās satikt. Tagad vēlos tevi nevēlēties.

Kādu dienu man paveiksies. Es satikšu citu, kurš būs aizsniedzamāks un pietiekoši liels iegansts, lai es pati izkustētos no savas vietas, kurā man tagad ir tik ērti. Un tad tu lēnām izplēnēsi, mana ilūzija. Nemaz neuzzinot, ka reiz par tevi rakstīju.