kā skatīt savas dzīves briesmīgāko dienu, bet nepieredzēt to

Visšausmīgākais sapnis, kādu vien esmu redzējusi. Mirkli, pirms atverot acis, es noteicu: "šī ir mana dzīves visbriesmīgākā diena". Šķiet es tagad zinu, kāds būtu mans dzīves ļaunākais murgs, ja tas jebkad piepildītos.
Mēs visai bieži pie sevis murminam, ka šī ir "neizdevusies diena, vissūdīgākā manā mūžā" vai atsakāmies izskaidrot savu īgno sejas izteiksmi ar ieganstu, ka "man bija slikta diena, vienkārši neiespējami pretīga". Redz' kā tie mazie nieki kopā salikti var sabojāt dienas kopainu. Bet. Bet, bet, bet. Izpūt no mušas ziloni- palielini šos mazos niekus trīsreiz lielākus un saķēdē kopā. Iepin ģimeni, iepin zaudējumus, pazemojumu un garīgu bezspēku. Piemet klāt vienpatību un atņem visu, kas tevi var balstīt. Tad izdzēs turpinājumu un pasniedz to visu ar bailēm par savu eksistenci un izbaudi to visu ar nepārtrauktām raudām un gaudām. Tāds aptuveni bija mans murgs. Vissliktāka diena mūžā, kura, cerams, nekad nepiepildīsies, jo ir slikti apzināties, ka tu rautos ārā no citu tvēriena un kliegtu "neturi mani" vai "neskaries man klāt", jo tu pats domā, ka esi stiprs un gudrs, un viss, kas tev darīts, pāršķeļ saistību kā cirvis cūkas kaulus. Vājums. Manuprāt tā ir īpašība, no kuras es baidos visvairāk. Bailes? Tas ir pavisam dabiski.

Jau otro nedēļu neesmu nekur braukusi, neko redzējusi, neko atklājusi. Zeķe. Mētājos pa māju kā noklīdusi zeķe. Besī laukā. Man riebjas tā nosist laiku. Tā jau tas man vairs sen nepieder. Skat, jau jūlijs. Gandrīz vai jūlija vidus. Agrāk ap šo laiku mana vasara bija uzkāpusi pa aktivitāšu latiņu kā dzīvsudrabs termometra stabiņā. Bet tagad? Pilnīgi nekā. Londonā, kā jau paredzams, līņā jau kārtējo nedēļu pēc kārtas (lai gan es nesūdzos, protams). Tikai šī mūžīgā steigšanās un skriešana, un lietu kārtošana, pienākumi un izdarības man pilnībā noēd vasaras sajūtu. 2012. gada vasara būs noskalota podā kā bļodas saturs, kas stāvējis ledusskapī pārāk ilgu laiku. Vispār 2012. gads manā skatījumā ir visai bēdīgs priekš manis. Nekāda saules stara, metaforiski izsakoties. Man nav vasaras.

Varbūt šī sūrošanās un sūdzēšanās ir kā uzsitiens pa galvu, ka nākamo vasaru es nezaudēšu. Un, ka varbūt ir tiešām laiks beidzot pielikt sevi pie studijām, brukt tām virsū kā izsalcis zvērs. Esmu pietiekoši gaidījusi un, lai gan man nav kur steigties, kā mana vecvecmamma teica, gribas mainīt veidu, kā dzīvoju. Esmu par ātri ieskrējusi tajā garlaicīgajā dzīvē, kur vajag vairāk naudas, vairāk pacietības strādāt un mazāk laika lai baudītu dzīvi.

Gribas mazu mazu mazu entuziasmu. Gribas nedaudz nedaudz nedaudz atpakaļ ko no vecā.
Skatīties vecās bildes reizēm ir mokoši, bet tajā pašā laikā patīkami. Man gribas pateikties, ka vairs neesmu tur, bet esmu te. Dzīves sākumā, kurš mani izrāvis no tām bildēm. Varbūt mēs vēl tā kādreiz stāvēsim, bet ne tie paši, ne ar tiem pašiem.
Nedaudz savādāki, varbūt gudrāki. Iespējams šo to žēlojot, šo to nožēlojot. Dzīve skrien par ātru. Citi māk tai skriet līdzi, citi gan paliek nopakaļ. Es laikam esmu tā, kas nedaudz atpaliek. Pati sev gribot. Vienmēr. 


P.S: Šis, pavisam oficiāli un svinīgi, ir mans divsimtais ieraksts.