cerams mans ego noklīdis pie Fredija Merkūrija

Kristians Grejs? Vai tiešām vēl kaut kur ir tāds vīrietis, pat ja šis pats ir fiktīvs? Visi vīrieši Londonas ielās, uzvalkos, man nu ir potenciāli Kristiani Greji. Jebkurā gadījumā gaidiet, līdz šī grāmata iznāks Latvijas tirgū. Es gan tāda tipa parasti nelasu, un romāni vispār manī izraisa vī-vēk-fū izjūtas, taču šī laikam ir laba. Ne dēļ tā , ka katrā piektajā lapaspusē sīki aprakstīts rupjšs sekss. Dēļ tā, ka tur, dziļi dziļi, ir apslēpts stāsts, kuram jāurbjas cauri, līdz sanāk saprast pašu domu. Lai jau. Mēs ne par grāmatām. Un ne par Robiju Viljamsu, kurš te sen kaimiņos filmēja videoklipu

Vispār es nezinu, ko jūs gribat no manis dzirdēt. Es varu tik īdēt un ņurkstēt par to, cik man karsti, ka svīstu pat guļot gultā, vienkārši rakstot blogu. Ja mēs svīstu no tā, ka domājam, tad šobrīd man apkārt būtu izveidojusies pieklājīga izmēra ūdenstilpne. Londonā atkal karsti. Riebjas. Ciest nevaru karstumu, kad to negaidu vai negribu. Ziemu. Man vajag ziemu, glītus, pūkainus cimdiņus un solīdu mētelīti. Sniegpārslas saķepušas un uguns sprakšķēšanu krāsnī. Latvija ziemā. Pēdējo reizi es to baudīju februārī, lai gan nevēlos atcerēties.
Netic man citi, brīnās, kad saku, ka priekšroku dodu aukstam, drēgnam laikam, ne sutoņai, tveicei un karstam asfaltam. Kā tad tā? Kā gan man varot patikt lietus Londonā; kāpēc es tik nesavtīgi priecājos, ja redzu ūdeni tekot no debesīm? Es, pie velna, nezinu. Ir lietas, kuras nav jēgas izskaidrot. 

Katru dienu domāju par nākamo soli, par mutes pavēršanu un skaidru runāšanu. Stāvu es uz vietas, jau atkal. Brīnos par sevi. Agrāk tas likās tikpat viegli kā iesākt lasīt grāmatu. Tagad pat to nevar izdarīt.
Gribas braukt prom, tik bez galamērķa. Vai tā var? Vai vispār atļauts nedomāt par savu nākotni un labklājību? Neskatīties kalendārā un neskaitīt dienas? Materialitāte. Sasodītā, sasodītā materialitāte. Es vairs sev nepatīku, nepazīstu to meiteni, kas katru rītu ir mana spoguļa priekšā. Es esmu bijusi labāka, gudrāka, spītīgāka. Lūk, laikam pazudis ir pēdējais manis nosauktais vārds. Spītība- tās man vairs nav. Laikam ir kas mainījies, tik vēl aizvien nesaprotu, kurš no visiem punktiem manā dzīvē ir tas, kuram uzvelt vainu. Uzkraut to kā sienu zārdos.
Nav nekā briesmīgāka, kā zaudēt savu iekšējo ego. Atceros, teicu, ka man ir divi. Šķiet, laikam otro, to labāko, esmu palaidusi pastaigā. Kas lai zina, vai atnāks atpakaļ, pat ja saukšu. Vairs nezinu, jāatrod man viņš, tas otrais. Varbūt palīdzēs atrast īsto ceļu. Atrast sevi.

Vakar visu dienu skatījos "Queen" ierakstus. Tirpas skrien pār kauliem. Ja mans otrs ego patiesi ir noklīdis pie kāda, tad cerams šobrīd tas tērzē ar Frediju Merkūriju. Citu ieganstu nepiedošu.