Mana nedēļa ir mazliet vairāk kā perfekta. Brīvdienas lēnām bīdās uz beigu pusi, man negribas. Šķiet varbūt tās vilksies vēl ilgi, kā gari izstiepusies plastilīna nūjiņa. Šo dienu laikā es ļāvos spontanitātei, lādējot cilvēka vajadzību gulēt. Ja es spētu atcerēties katru personu, seju un sarunu, tad pār manām smadzenēm šobrīd būtu uzlīmēta milzīga, raibi krāsaina kolāža. Bezgaumīga, ar plankumiem un bildēm, kas viena par otru smukākas.
Man liekas, ka es pamazām izplēnēju starp visiem šiem cilvēkiem, kuri pa retai reizei iegriežas manā dzimtajā mazpilsētā. Es pat skatos uz dažiem un man pavisam nedaudz žēl. Dzīvei tomēr ir pārāk liela cena, lai to svaidītu gar miskastes malu kā saldējuma papīrīti. Kur gan palika viņu skaistā stāja un staltie pleci, izslietie zodi un pašpārliecinātā uzpūtība? Tad vēl tādi, kuri sadalījušies pa pāriem kā sapakotas olas fabrikā. Visiem kāds, kam ieķerties šur un tur. Jutos apmaldījusies starp šiem diviem cilvēku tipiem. Izrādās, ka pa šo gadu ir mainījies visai daudz un es vairs vispār neiederos. Gandrīz.
Protams, laikam man jau bija neliels gandarījums redzēt tevi un tevi, un tevi. Šīs personas, jūs, ko es agrāk saucu par savām, piesavinādamies kā suns svaigu zupas kaulu. Un ko gan es centos pierādīt, kad slāju jums visiem garām, tēlodama perfekti slīpētu un pulētu trofeju? Varbūt es patiesi biju riebīga pret vienu no jums, raidot pašsaprotamas frāzes, kuras lika tev pagriezties, aiziet un neatskatīties. Nezinu, es patiesi sajutos slikti. Es neesmu tāda, par kādu mani saukā. Manī ir tikai neliels apnikums un ieslēgta pašaizsardzība. Cilvēks var runāt skaļi un spalgi, ja tā sanāk, un ja sen nav bijusi izdevība vienu otru redzēt, viss var skanēt daudz sliktāk. Nē, es neesmu nopulēta trofeja; drīzāk sen pārzīmēta bilde, kas klīst caur pūli bez mērķa, jo šeit Latvijā man tāda sen vairs nav. Laiks man šeit stāv uz vietas. Divas dzīves. Londonā viss man iet uz priekšu. Dienas skrien, rikšo kā sapērts zirgs. Tā, it kā tās būtu kļuvušas redzamas un kāds lej tām mutē stimulu. Kamēr esmu prom, mana dzīve šeit ir iesaldēta, stāv uz vietas, ieklemējusies. Vismaz man tā gribas domāt. Taču līdzko es nonāku šeit, man grūti panākt visus. Pieskriet klāt visiem, kas sadalījušies pa vienam kā maratonskrējēji. Un es nevaru uzspēt. Nevaru. Man pat bišķīt bail, ka nekad neiemācīšos atkal skriet tādā pašā solī, kā visi pārējie. Un vienalga, cik daudziem liekos svešāka, tālāka, aukstāka, vai to, kāds man viegli jūtams akcents pēc citu teiktā. Man tāpat var piekļūt. Tev vien jābūt pareizajam cilvēkam ar pareizu pieeju.
Dažas dienas citā vidē var tev izskalot prātu kā lietus upes krastus. Pēkšņi ir mainījusies attieksme pret sevi, ir izspiedies uz āru tas noslēptais žēlums pret sevi, kas sajaucies ar dusmām. Kā es klausos tajā iekšējā nemierā, kas vārās manī jau šos divus gadus.
Pašam tev liekas, ka esi īstajā vietā. Un tev bail zaudēt savu brīvību, laiku, naudu un tuvumu kādam. Izvēles nav? Apstākļi spiež? Tās ir pilnīgas muļķības. Vismaz manā gadījumā. Ja tu tiem, kuru dēļ vienmēr esi lēcis zem giljotīnas, noliksi priekšā savu jauno izvēli kā pliku faktu, viņi tevi sapratīs. Daudz grūtāk ir samierināties ar sevi, likt saprast, ka daudz kas mainīsies. Tavas domas ir asākais nazis, kas var griezt.
Vairs negribu pavadīt turpmāko laiku, sēžot uz rūpnīcas letes, ejot cauri tam pašam, tam pašam, tam pašam, tam pašam...
I just want to feel real love
Feel the home that I live in
Cause I got too much life
Running through my veins
Going to waste
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru