tā pavisam vienkārši-piedot

Sakrājies iekšā vājums un dusmas. Cik tas ir slikts mikstrojums, jā gan. Izlauzās uz āru, apnika būt stiprai. Redz, es tomēr neesmu mūris. Nezināju gan, ka tādas sīkas kripatas var mani nogāzt uz ceļiem. Laikam jau tās sarausās kopā, un te nu lūk es esmu. Liela meitene, lielā pilsētā ar lielu sāpi. Pieaugt nozīmē arī spēt tikt galā pašam ar sevi, kad esi vārgs. Varētu teikt, ka pa pusei esmu izgāzusies šajā jautājumā. Nekad neesmu bijusi dibenlaiža, pat ja šī fakta būtība var apdraudēt manu vietu darbā. Un nebūšu.
Tad, kad cilvēki tev kakā uz galvas, ir beidzot iespēja sevi tā pa īstam novērtēt. Sūdi pie zelta nelīp.

Dzīve reizēm tev saka priekšā, ka kaut kas nav tā. Cik žēl, ka tā nav tik tieša kā automātiskais atbildētājs. Tā ložņā līkločus, piemet vairāk nesaprašanas un māna. Maita. Beigu beigās tu sāc mānīt pats sevi- ka neesi skaidrs, tiešs un izlēmīgs. Bet varbūt tā maita ir tāda? Tērē tavu laiku, drāž tavu pacietību.

Šodien Londonā pamatīgs negaiss. Likās, ka aiznesīs pasauli prom kaut kur aiz Marsa. Taču man, protams, prieks. Dzirdēt pērkona dārdus. Gandrīz vai atspoguļojās manas sajūtas, kad es, pēdējās trīs dienas, staigāju apkārt kā negaisa mākonis, līdz šodien es beidzot sasniedzu kulmināciju- dārdēju, liju un zibeņoju. Tāda kā fināla diena. Nespēju atcerēties, kad tad es pēdējo reizi dzirdēju šo melodiju...



Pavisam nesen es pieķēru sevi atcerēdamies kādu sarunu. Tik vecu, cik mans pirmās klases diktāts.

-Ko lai es daru, lai tu mainītu savas domas par mani?
-Atzīsti.
-Ko-atzīsti?
-Ka man taisnība. Ka tu sabojāji šos trīs manas dzīves gadus. Es varēju būt citur, labāka.
-Es atzīstu. Piedod.

Tā pavisam vienkārši. Piedot. Piedot par atņemtu laiku, cilvēkiem un brīvību. Trīs gadi. Cik labi, ka es tā arī nekad nepiedevu.