Agrāk bērnības skaistajās dienās mēs viens otram devām tā sauktās "atmiņu klades", pilnas ar absurdiem un neloģiskiem jautājumiem. Šīs klades pasniegšana bija kā nerakstīts, slēpts simbols un zīme, ka esi izkļuvis no "paziņu loka" un ar vienu vienīgu pareizu runāšanu, esi ticis pāri "draugu apžogojumam". Jo novazātāka klade, jo vairāk draugu. Citiem trūka iedomas, kam to dot atkal, citiem to vai gandrīz no rokas ārā rāva. Varbūt arī tev derētu šo kladi atrast un pāršķirstīt, kā to manā vietā izdarīja Linda. Krāvējot mantas un klausoties, es atklāju, ka jā, vai katra aizpildītā lappuse tagad ir vien "sen neredzēts, jau vairs gandrīz nezināms" paziņa, ar kuru es pat vairs nesveicinos uz ielas. Vien elpojoša, dzīva radība, kas sinhroni kustas. Ēna, kas paslīd garām. Bilde, kuru ieraugot, cenšos atcerēties sakritības vai to, kāpēc es vispār šai personai pievēršu uzmanību. Varbūt pat nepievēršu.
Pagājuši vairāk kā divi gadi, kopš mēs pēdējo reizi tikāmies ar viņu. Bija taču pavisam cits cilvēks. Vai es? Nē, ne jau es. VIŅŠ! Lepni paslēja man garām vai trīs reizes, iedomādamies, ka ir pats Cēzars ar lauru lapu vainagu uz galvas. Muļķis. Nezinu, varbūt es pati tāda, ignoranta persona biju/esmu, taču viņš jau vienmēr skandināja, cik patiess, draudzīgs un atsaucīgs ir, pat ja ar otru vairs sen nekas nesaista. Paradoksāli tas jau ir, ka nevar tā dzīvē sarunāt- "būsim draugi". Tā nav tikšanās noorganizēšana vai lietu pasūtīšana. Tas ir tā- dzīves atkarīgi. Šķebinoši, ka tas noticis man ar tik daudziem. Varbūt nu arī es esmu vairs tikai bilde sociālajā portālā, aizpildīta lapa atmiņu kladē, vai noklīdusi bilde skolas foto albumā/ vecā kompjūtera mapē. Kaut dzīve man iet uz priekšu un dzen mani izmisumā. Tu biji, tu esi, tu būsi. Tā mēs visi esam viens otram. Kaut kur- dziļi, dziļi atmiņā. To dzīve noteiks, vai būs lemts atkal no lapas pārtapt par personu ar saviem radumiem, ieradumiem, fāzēm un frāzēm.
Kur es esmu? 21 gads, tik šausmīgi daudz domu, mērķu, sapņu, bet viss stāv dīkā. Sliņķe. Pat pašas mazākās lietas, kas nepieprasa piepūli vai līdzekļus, stāv uz vietas kā pie asfalta pielīmēta monēta. Visi, kas man apkārt ir, to kasa nost, bet nekā. Ne jau joka pēc tur tā aiz manis atstāta, es jau pati arī pie tās klāt nevaru tikt. Mans stulbums to izdarīja. Ar katru dienu es sevi skatu kā lielāku un lielāku muļķi. Tas jautājums "kur es esmu?" irda mani biežāk, biežāk un biežāk. Citreiz ir tik neomulīgi. Kādu dienu tas jautājums mani nobeigs; es pat lūdzos, kaut tas notiktu ātrāk. Tad es sapratīšu, ko vēlos ar sevi darīt. Tā ES esmu, kas ar sevi spēlējas. Tā mēs visi darām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru