neviens kalps necelsies pret savu karali

Man patīk rīti. Taču ne tie, kuros tu sevi spied celties. Ne tie, kad pulkstenis rāda jau astoņi no rīta. Ne tie, kad ārā vēl tumšs. Man patīk pulkstens pieci, pulkstens seši. Vasaras pilnbrieds. Kad istabā ir patīkami vēsi un var vārtīties no vieniem sāniem, otriem. Ārā nav dzirdams nekas vairāk par retu durvju čīkstēšanu un putniem. Tādās reizēs esmu tālāk no piebāztām, piesmakušām Londonas ielām, kas šur tur ož pēc karija. Tādās reizēs es nesēžu sarkanajā divstāvu autobusā, kur aizmugurējā sēdeklī sēž sasvīdis, pinkains svešinieks. Esmu tuvāk sev un tam, kas gribu būt; kur gribu būt. Pat ja tā būtu pidžama vai kaili pleci zem saņurcīta gultas pārvalka. Es nevienam neesmu neko parādā, mana seja nevienam nav jāatrāda kā finanšu atskaite. Ar miegainu seju, puspavērtu muti es klejoju no sapņiem uz nomoda stāvokli un atpakaļ. Laikam tas ir viens no dzīves patīkamākajiem maršutiem.

Mēs sasveicināmies un nosēžamies viens otram blakus. Ir dīvaini, bet šai sajūtai ir jāpazūd, lai varētu runāt. Un tā mēs sākam...

-Nu.. Par ko tad runāsim?
-Es nezinu gan. Kā tad tev iet? Kas jauns?
-Ak, šie jautājumi...

Klusums. Ko tad lai es saku? Vai man tev stāstīt, kas pa šo nedēļu/mēnesi/gadu ir noticis? Kas manā dzīvē mainījies? Tika daudz kas, pat ja šķiet ka nekas.

-Un tu pati arī, kā domā?
-Es? Visam ir jābūt likumsakarīgam. Ja tu pliķē miesu, tā kļūst sarkana, vai ne tā?
-Nesaprotu par ko tu runā..

Laikam jau tev nesaprast, vajadzēja būt līdzās. Viens gads var tev nogriezt matus, noņemt tauku krunciņas uz vēdera, uzvilkt citas drēbes, nosauļot seju, izdurt ausīs caurumus, taču tas ne vienmēr var izsmelt kādu citu personu no tavas galvas, tavām atmiņām. Divi gadi ir tādi paši. Trīs tāpat. Un tā uz priekšu.

-Tu esi bijusi prom ļoti ilgu laiku.
-Ļoti ilgu laiku? Divi gadi- tas nav ļoti.
-Kā tu zini, kas man ir "ļoti'?

Ilgoties. Ilgošanos nevar mērīt kā cukuru pirms cepšanas. Varbūt es tam vienam esmu bijusi grami divsimts, otrajam grami piecdesmit. Ne jau gramos to mēra, visu var izlasīt sejā, satikšanās laikā. Reizēm tas var nedaudz gruzdēt dziļi sirsniņā (nu vai cik mīļi), reizēm tas ir atvieglojums, ka neesi kļūdījies.

-Skatos, ka esi ļoti pārliecināta. Vēl aizvien domā, ka visu aizgājušo vari saraust kopā?
-Atkarībā ko es vēlos atpakaļ. Ir lietas, kas pašas atnāks, tām nelūdzot.

Nevar visu gribēt atpakaļ. Ne tāpēc, ka tas nav iespējams, bet gan tādēļ, ka varbūt tā bijis labāk. Ja tu esi tur, kur esi tagad, tad tas aizgājušais lai paliek savā vietā. Katrs savā teritorijā, lauciņā. Kā šaha figūriņas.

-Tātad tu ar savu pagātni spēlē galda spēli? No viena lauciņa uz otru. Apdomā gājienu, izveido stratēģiju.
-Kā gan es varu ar savu pagātni spēlēt galda spēli tagadnē?
-Tu mani nesaprati. Tas bija tā, mākslinieciski teikts.
-Nē, tagad tu mani nesaprati. Tas vienkārši nebūtu iespējams.
-Kāpēc?
-Jo tā ir uzvarējusi tā vai tā.
-Pareizi...neviens kalps necelsies pret savu karali, vai ne?

Cik gudrs. Cik gudrs, inteleģents šis cilvēks ir. Man nav garlaicīgi.

-Kā gan tev var patikt ar mani runāties...?
-Tas bija retoriski? Vai tomēr tev gribas lai mēs atkal spēlētu šo vārdu spēli?
-Arī to var skatīt kā retorisku jautājumu.
-Tātad tu uzminēji. Man nav garlaicīgi. Ir tieši tā, kā gribas.
-Tas arī ir mīnuss. Ar pareizo cilvēku tev kaut mazlietiņ, kaut pa reizītei būs garlaicīgi. Ir jāizjūt viss, lai zinātu, ka reizēm tev var būt nekas, un tas, kas ir, der.

Un tad, caur saņurcītiem palagiem, pusaizvērtiem aizkariem, cilvēku klaigām uz ielas, es pamostos. Nav ne ziņas, ne miņas no retoriskiem jautājumiem, skaistām frāzēm un gudriem spriedelējumiem. Ir tikai persona, kam seja, atrašanās vieta un vārds nav zināms. Tāpat kā eksistence. Bet es esmu, vismaz tas mani mierina.