šis laikam sāpēs mūžīgi..

Reizēm pienāk laiks, kad tu saskati lietas, kuras nekad neesi manījis iepriekš. Tā kā apsējs no acīm būtu nokritis. Un tas viss ir redzams tikai šobrīd, ne jau tāpēc, ka esi bijis akls, bet gan tādēļ, ka tikai tagad saprotams. Tad, kad ir jau par vēlu ko mainīt. Jo lietas ir padarītas, vārdi pateikti un daudz kas zudis. 

 Ir grūti un apnicīgi būt pa vidu. Vienmēr. Nezināt, uz kuri pusi vērsties, jo visas puses ir nepareizas. Es ciest nevaru, kad mani svaida no viena gala uz otru. Un nekad, nekad, nekad es nevaru teikt, kas uz sirds, jo kādam nepatiks, kāds nesapratīs, kāds cits negribēs pieņemt, lai kā es censtos. Un beigu beigās es esmu tā, kurai visvairāk sāp. Pat tagad, kad mana nostāja ir stingra, pat vēsa. Jo esmu izaugusi no bailēm un trīsām, kas pārņem, kad liekas, ka esi izdarījis ko nepareizu, lai gan zini, ka tā vajadzēja.
Tāpēc nevar teikt, ka vidusceļš vienmēr ir izeja. Tas patiesībā ir strupceļš. Jo vienkārši vairs nevar nogriezties pa labi vai kreisi. 

Cilvēkiem ir bail no problēmām, protams. Es arī esmu cilvēks, bet man no tām bail nav. Jo tas, cik daudz problēmu es savā īsajā dzīves posmā esmu sevī uzņēmusi, padarījis mani tik stipru un apnicīgi ietiepīgu. Citi saka- sūdus man nevajag. Es saku- dodiet tik šurp. Lai jau skalojas tie gar mani, es tāpat mācēšu izpeldēt, ja jau tik tālu reiz esmu tikusi.

Un vēl viena lieta, kas mani kārtīgi ir iezāģējusi kā nazis citrona kūku, ir tas, ka citi nemāk sevi tiesāt. Nav grūti sev un citiem stāstīt, ko tu esi pelnījis un uz ko ej. Daudz grūtāk ir atzīt, ka neesi tik labs un varbūt vēl nav tavs laiks saņemt to, ko neesi spējīgs uz saviem pleciem vēl nest. Kā Ādolfs Hitlers reiz teicis:

"Izturēt uzvaru var katrs, bet sakāvi- tikai stiprais."

Paškritika ir slidena lieta. Tā ķeras klāt tikai tiem, kuri ir pietiekoši stirpi tai turēties pretī, lai tā nepāraugtu hroniskā slimībā vai pret to nerastos nepanesama alerģija, no kuras metas nelabi, līdzko tu saņem sevī noteiktu devu. Mans paškritikas līmenis ir visai augsts, taču esmu iemācījusies ar to sadzīvot. Varbūt tas ir iemesls tam, kāpēc es nesaprotu tos, kuriem tās nav nemaz.

Ir atkal pienācis laiks, kad man viss kopā sakrājies un ielijis krūzītē ar uzrakstu "riebums". Es kļūdījos, teikdama, ka manā dzīvē nekas dižs nenotiek un ir iestājusies rutīniska ikdiena. Varbūt problēma ir tieši tajā, ka nekā nav, un es meklēju visam turpinājumu. Kā sienot diegu pie diega, lai sanāk kamols. Visas tās mazās lietas, kuras stāv uz vietas.

Gribētos attīroši paraudāt, bet bail no saviem ego, kuri negrib, lai es dramatizēju.
Un atkal jau. Es meklēju kādu, kam piesieties.

Es gribētu, lai tu man esi blakus, nevis tādēļ, lai atkal tevi satiktu un visu ko sarunātu. Man vienkāršī gribētos, lai tu sēdi un klausies, līdz manī nekas nav palicis. Līdz es izlādēju savus liekos negatīvos jonus. Jo man nav. Man vienkāršī te nav neviena dvēseļu biedra, ar kuru es varu runāt par to, kas manī šobrīd sastāvējis kā veca kafija. Man gribas uz tevis izliet šo "riebuma" krūzi un tad aizsūtīt tevi nafig prom, jo tas ir vienīgais, ko man no tevis vajag.
 *
( šis ir par citu personu, nevis augstākminēto)
Bet es turpinu tevi redzēt sapnī. Man tik ļoti gribas, lai es spētu tevi palaist prom. Sasodīts, šis laikam sāpēs mūžīgi...