spīts un lepnums

Mans spīts ir skābs. Hmm, varbūt labāk skanēs rūgts. Stiprs kā paša raudzēts alus. Reibinošs un atkarību izraisošs. Es nezinu, kas manī tādu spītu iesējis, un kur man rodas tas mēslojums, ar kuru audzēt to.
Mans lepnums ir nomācošs, ar spēcīgu aromātu. Tikpat reibinošs kā mans spīts.
Tad es to visu sajaucu ar savu vienpates dabu. Ar manu sarežģīto raksturu un asumu. Sanāk visai stipra dzira, kuru ne visi ir gatavi dzert. Citiem paliek slikti, citi nevar tikt vaļā no atkarības, citiem pietiek vien ar mazumu, dažiem vispār negaršo. 
Kur lai es liekos?
Mans spīts un lepnums mani bieži sabojā. Es nelūdzu, es neprasu, es nerunāju, es nesaku, es atsakos, es neņemu, es aizmetu. Bet nekad, nekad neaizmirstu.
Domā ir vieglāk, kad aizmirst? Ir labāk, ja lūdz? Runā, ka gudrs cilvēks aizmirst savu lepnumu un pieņem visu, kad vajadzīga palīdzība. Es saku, ka tās ir muļķības. Nevis tāpēc, ka tā pēc manām domām var būt dzīves patiesība, bet gan tāpēc, ka es tā sev esmu iestāstījusi. Pat tad, kad zinu, ka man nav taisnība, es sev iemācu pretējo. Redz', kā es visu paspēju samezglot.
Grūti? Nu nedaudz. Es zināju, ka pienāks reiz tāds brīdis, kad būs jācīnās. Zināju, ka nebūs viegli. Bet te nu es esmu. Pildu solījumus kā loterijas biļetes, cerot, ka beigās paveiksies un sanāks. Tik atšķirība tā, ka zinu- sanāks.

Kāpēc gan mēs nekad nedomājam par to, kur būsim pēc gadiem 5? Jo nav jēgas. Es nezinu, kur es būšu un man vienalga. Es vienkārši gribu tikt uz stabilākas virsmas.
To, ko daru tagad, es nedaru sevis dēļ. Hmm, labi, daru. Vien nelielu daļu. Bet vairāk daru dēļ tiem, kuriem gribas, lai es būtu mājās. Lai es dzīvotu mājās. Un jo vairāk domāju, jo vairāk saprotu, ka tas nekad nenotiks. Esmu pārāk daudz sniegusi savu parakstu pretim visam tam, ka vairs tur nedzīvošu.
Un jo vairāk es saprotu, jo vairāk ilgojos. Jo vairāk ilgojos, jo mazāk saredzu jēgu. Mazāk un mazāk un mazāk.
Kas tad tā dzīve ir? Nodzīvo 20-30 gadus sev un tad jau atkal citiem. Tur tu pazūdi, ierocies. Vairs nav nozīmes, no kurienes tu nāc, uz kurieni tu iesi. 
Manī ir tik daudz aizvainojuma un dusmu, kuras es neesmu vēl izteikusi, tāpēc esmu vienpate. Jo es sevi tajās ieroku, neizsaku un tad brīnos, kāpēc nevienu nelaižu sev klāt.
Problēma jau vien tajā, ka nav neviena cilvēka, kas zinātu visu. Un man nav laika savus aizvainojumus klāstīt. Es tos nēsāju sev līdzi kā kartupeļu grozu.
Ah, man gribas būt vienai.