Pēdējā laikā manas sajūtas ir tikpat saviļņotas, kā tad, kad tu iegūsti balvu. Milzīgu, būtisku un lielu. Tādu, kas izmaina tavu ikdienu un katru vakaru, kad noliec galvu uz spilvena. Centies aizmigt, bet negribas. Nevari. Nepārtrauc domāt. Gaiņā domas prom. Un vēlies. Vēlies, lai otrs guļ tev blakus, un tu varētu vienkārši tāpat, klusēt un neticēt, ka tevī vēl ir kas tāds, kas otram liek tev gulties blakus. Un tad gribas aizmigt, pamosties nakts vidū un pārliecināties, ka tas viss ir pa īstam. Man viņš ir.
Pirmoreiz es ļoti vēlējos mainīt viņa vārdu, kaut vien savās iedomās, jo tas fakts mani vajā un klusībā liek apšaubīt, vai tiešām dzīve un liktenis viens otram ik pa reizei piespēlē situācijas ar kurām mums jātiek galā. Es neticēju, ka tā var gadīties- pavisam nejauši. Taču tad es atmodos no šīs bezjēdzīgās un liekās spriedelēšanas un vienkārši izmetu no galvas jebkādu varbūtību, ka pagātne man seko pa pēdām un liek rakties dziļāk tajā visā.
Hmm, cik gan es par sevi esmu nedroša un nepārliecināta, sadragāta un sacaurumota ar indīgām domām, ka šis skaistais stāstiņš drīz beigsies, jo, ak, jūs taču ziniet! Viss, ko esmu šeit iepriekš rakstījusi- par sevi, savu sarežģītības pakāpi un vēlmi vienkāršas lietas siet mezglu mezglos. Tad, kad man kāds tā pa īstam, īstam patīk, es vienmēr mēdzu aiziet vai apstāties. Tas, tā kā saka, ka cilvēki jaucot nost sienu ik reizi, kad paliek tuvāki ar kādu. Nu ar mani ir otrādāk- es ceļu sienu, kad esmu tuvāk. Kāpēc? Jo manī vienmēr mīt tāda muļķīga iedoma, ka esmu kāda priekšā kļuvusi vājāka, vieglāk ievainojama. Līdz ar to, man instinktīvi jāslēpjas. Ezītis miglā.
Un vēl mana problēma ir tā , ka es sevi padaru aklu un aizsienu acis pretim tam, kas ir tik pašsaprotams. Tad vēl tie desmitiem noslēpumu, kurus es nevēlos izpaust, jo otram tie liks bēgt, kaut vai tā ir vēsture. Saka, ka vēsture mēdzot atkārtoties, Ziniet, pēc pieredzes saku, tā notiek. Un, ja otrs tam tic tikpat ļoti kā es, viņš sabīsies, ka es kā kasete attīšos un spēlēšu to pašu atkal un atkal.
Spēlēt- tik to vien mēs darām. Dzīve, iespējams, ir vien tikai tāds atskaņotājs. Vai joks. Vai vienkārši galda spēle. Ak, cik daudz mums to salīdzinājumu.
Es zinu, kurš šo visu man nodarīja. Patiesību sakot- kuri. Pati? Arī. Bet tas jau cilvēku dabā- sevi nevainot, kad vainas sajūta zudusi.
Sen atpakaļ, kad gāju cauri milzīgām vilšanām un sāpēm, ko man sagādāja kāda persona, es vēlējos pāriet mammas uzvārdā- Vorobjeva. Nē, ne Vorobjova, bet Vorobjeva. Gandrīz kā krieviski zvirbulis. Tāpēc es sevi varu vai gandrīz saukt par sarežģīto zvirbulēnu- tā kā tajā pasakā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru