I wonder..

Esmu pavisam nesen atgriezusies mājās no ārkārtīgi jauki pavadītas nedēļas nogales. Izrādās, ka es varu atpūsties mierīgi, tikai skaļi smaidot (lasīt-smejoties) un rijot šašliku. Linda man speciāli pasūtīja šo ierakstu, lai es izklāstu to, ka esmu ballējusies viņas dzimšanas dienā, kā arī to, ka viņas nākamās dzimšanas dienas tortē nu būs jābūt 20 svecītēm. Man tas liekas daudz. Nedaudz scary, ka man arī, tāpat kā lielākajai daļu manu draugu, (bet gan tikai pēc 3 mēnešiem) paliks 19 gadi. Tātad es maz pamazītēm tuvojos starptautiskajai pilngadībai, jeb 21 gadam. Un šodien man galīgi klaviatūra neklausa, bļin.
Šodien, pirms neilga brītiņa, es izdarīju labu darbu, respektīvi, izdzēsu vecās ienākošās/izejošās vēstules draugiem.lv un īsziņas. Parasti jau es pēc kāda laika to nožēloju, jo ir taču interesanti apzināties un atklāt , ka agrāk tu esi sarakstījies ar kko nu TĀĀAĀDU (labi, es tagad pārspīlēju). Es vienkārši iedomājos, vai tiešām cilvēki, tāpat kā es to mēdzu darīt, atceras brīžus, ko pavadījuši ar mani, vārdus, ko dzirdējuši no manas mutes?! Un ko viņi par mani domā šobrīd? Vai viņi , dzirdot kādu konkrētu skaņu, ierodoties kādā konkrētā vietā vai atrodoties līdzīgā situācijā, kas might be atgādina mani, iedomājas par tādu personu kā Jolanta Vimba?
I wonder...
Un tādēļ jau mēs, cilvēkveidīgās būtnes, esam tik ieinteresēti redzēt sevi no malas. Bet es esmu atkodusi veidu, kā to var izdarīt (ja kāds gudrinieks uzskata, ka tas ir video, tad, nu jā, tu esi gudrs, bet nē, vispār jau nē).
Man šodien nav īstās domāšanas, kas nepieciešama, lai te rastos garīgi skaists raksts. Tāpēc es labāk beigšu, pirms neesmu ievārījusi bezsakaru.

Pē.Es.: vēl tikai 2 nedēļas skolas solā!!!