Pacman B-day

Šodien Pacman spēle svin 30 gadu jubileju, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc es turpmāk daudz rūpīgāk izpētīšu gūgles tantes noformējumu, jo izrādās, ka tas var pateikt dikti labas lietas priekšā!
Man it nemaz neticās, ka jau pēc 3 dienām es došos uz skolu kārtot savu pirmo eksāmenu, par kuru man patiesībā nevajadzētu uztraukties, jo tā ir angļu valoda, taču tā nedrīkst teikt, jo reizēm ir tā- tu domā, ka viss būs daudz labāk, nekā ir , bet tad vienkārši tu apraujies, jo saproti, ka tā nemaz nav un nebūs. Jā, dzīve ir fakin' jauka, taču dažreiz tai pietrūkst gribasspēka tev kko dāvāt un dot. Tādēļ, ja kkas nav tev pa prātam, tad jācīnās par savu vietu zem saules.
Jā, varētu pat teikt, ka manā skatījumā grāmata "The Secret" ir tikai neliela daļiņa murdziņa, jo nu nav jau nu tā, ka , neko nedarot, tu visu iegūsi. Bet tas tā.
Cik žēl, ka es dzīvoju ne pie jūras, jo būtu tik jauki tur atrasties. Pie jūras. Un strādāt āra kafejnīcā, saņemt naudu, nopirkt alu un vakarus pavadīt, skatoties uz horizontu. Lūk, tā sauktos mana bohēmiskā dzīvīte. Jo jūrai noteikti jābūt neatņemamai dzīves sastāvdaļai.

Now I could live forever,
For I, no time is no end

Nezinu, cik daudziem no jums ir gadījies tā, ka sapnī, ieraugot kādu grāmatu, ir pat lielāks prieks, nekā saņemot tonnu šokolādes?!
Vasara tiešām nav aiz kalniem, tādēļ es nevaru sagaidīt, kad beidzot varēšu darīt lietas, kā Sanda reizēm mēdz teikt. Jo esmu izlēmusi VISU vasaru palikt Latvijā, bet ne Alūksnē. Te mēdz atrasties personas, kas liek man justies slikti. Bad, bad, bad, you know ^ ^ Patiesībā man šķiet, ka  tas ir maldīgs uzskats, jo ne jau vieta ir vainīga, bet gan cilvēki.
Un arī.. un vēl tik daudz kas ir nepateikts..