Es nemāku dzīvot

Tā nu tagad tas skaitās- ka es neprotu dzīvot. Ha, jā , tā ir, jo patiesībā nezinu nevienu cilvēku, kas MĀK dzīvot. Mācēt dzīvot- tāda frāze nemaz nepastāv. Var censties saprast, bet nekad mācēt. Tur jau tā dzīves jēga visumā. Tāpēc es nemaz nejūtos aizvainota.

Un es nemaz nezināju, ka manu blogu lasa arī nīdēji un tie, kuri mani salīdzina ar aizgalda dzīvniekiem. Tas savā ziņā ir patīkami, manai lapelei tas nāk tikai par labu. Un jā, nemaz nedomāju te uz kāda pasūtījuma dzēst vai labot savus ierakstus, jo šeit es rakstu par visu, kas skar manu dzīvi un manas izjūtas, un ja kāds jaucas manā dzīvē, tad jāsamierinās, ka šeit kas tāds būs pieminēts. Blogs vispār ir interneta dienasgrāmata, tāpēc nejūtos vainīga, ka savā dienasgrāmatā izpaužu savas emocijas un aprakstu notikumus, kas man notiek apkārt, lūk, tā. Taču miera pēc esmu gatava piekāpties un apsolīt, ka turpmākajos ierakstos nepieminēšu lietas to īstajos vārdos, kas skar šo aktuālo tēmu.

Jābeidz cepties par nenozīmīgiem sīkumiem. Jo vairāk izpaudīsi un izjutīsi tos, jo sūdīgāk jutīsies. Šodien esmu visai laicīgi atpakaļ no darba, kas mani iepriecina jo īpaši. Istabas kaimiņi klausās pumpējošus meldiņus, kas uzjundī alus garšu mutē. Mums ar Kiku gribas dzert. Piedzerties. Nodzert aknas, kuras jau vismaz 2 nedēļas tiek taupītas kam grandiozam. Šobrīd gan jāiztiek ar aveņu tēju un pelmeņiem zacenē.

Skumjas pēc mājām šodien mani pārņēma daudz stiprāk. It īpaši brīdī, kad tu skaties uz savu satiksmes karti, uz kuras rakstīts „Home is the most important place in the world”. Besī, ka gadās tādi vājuma brīži, jo šobrīd man neiet īpaši spīdoši, ar ko gan bija jārēķinās pirmajos divos mēnešos. Es zinu, ka būs labāk, es zinu.

Mani boss pārcēla uz citu viesnīcu, kas atrodas Liverpūles ielā, un tas ir sasodīti skaists rajons. Ja man būtu jānosaka tā cena, tad es pateiktu vien 2 vārdus- „trešdaļa Latvijas”. Labi, es iespējams pārspīlēju, bet tas ir normāli.

Uz pasaulīgajām lietām skatoties, starp mani un ārpasauli atkal ir vairogs. Tāds, kā bija iepriekš. Esmu totāli piečakarēta, kā vienmēr. Atskatoties atpakaļ, sāk šķist, ka es točna esmu naiva aita, kas nekad nemēdz mācīties no kļūdām. Visvairāk jau bail no tā, ka būdama tik daudz reižu apmānīta, es turpmākajā dzīvē sevi sākšu aizsargāt par daudz. Un tad cietīšu vēl vairāk. Man ir fobija no vientulības, nedaudz. Slinkums ko meklēt, slinkums sūdzēties saviem ego. Nav jau tā, kā tajā dziesmā dzied- „man ir panika”, vairāk tā kā tāda vēlme pēc melanholiskiem ikdienas vakariem. Bez steigas un agresivitātes. Un personība man dalās tik izteikti, ka jāsāk brīnīties, ko es beigu beigās izvēlēšos.

Visvairāk man pietrūkst veselīgas vientulības, kā , piemēram, pastaigas vakaros, smēķis agrā, saulainā rītā bez nevienas dzīvas dvēseles apkārt     ( es neesmu krišnu, kas arī tarakānus tur svēto gaismā). Tad, kad es varu apkopot savas domas un nolādēt nolādāmo. Vai pasmieties par muļķībām, kas ienāk manā prātā.

Nu fak, man grūti koncentrēties, zinot, kas lasa šo. Jāsāk būs ieviest pieejas aizliegums neautorizētiem lietotājiem. Tas tā kā- nevajag vazāties pa Volstrītu, ja neesi cigāru smēķējošs pingvīns. Jā, jā- esmu čalis ar cigāru, mani sekotāji tāpat, bet mans blogs- Volstrīta.

„Manā skatījumā tu esi jauna, izklaidīga un azartiska meitene ar prasmēm, kuras man nepiemīt.
Komunicējoša, agresīva izklaidēs, principiāli pieklusēta un ar foršām brillēm.”

Lūk, citēju, kā mani redz daži. Labi, varbūt viens cilvēks, taču skaitlim nav nozīmes. Tas ir tikai pierādījums tam, ka ir cilvēki, kas man nav īpaši tuvi, bet kuru acīs es neesmu mēsls. Mani var nīst, mani var zākāt, mani var mīdīt, bet vērtība jau tāpēc nezūd. Nedomāju, ka tas man traucē dzīvot, tikai ja nu vienīgi eksistēt. Arī es runāju sliktu par daudziem, nav nekādas teatralitātes to noliegt. Man daudzi izteikti riebjas un tracina, dažus pat izteikti nicinu. Nu un tad? Vai tādēļ tās personas nedzīvo tālāk? Pašreiz visi vēl elpo.

Man ,patiesību sakot, pat patīk tā sajūta, ka esi neziņā par tālāko punktu savā dzīvē. Esmu jau izteikusies, ka spontanitāte un neregularitāte ir mans vājums. Šobrīd šīs divas lietas ir savā augstākajā punktā, patiesi.