Es spētu iemīlēties otrā vien viņa smaržu dēļ, tas tiesa. Un reibtu no tām katru reizi, kad viņš paietu garām. Bet jūtas izbeigtos, līdz pudelītē paliktu vien pēdējā pilīte, lai gan nav noslēpums, ka smaržas izgaro vien tad, ja pudelīti atstāj neaizkorķētu. Tāpēc nekad nevar ļaut korķītim atstāt pudelīti. Zinu, šajā visā ir pamatīgs zemteksts, taču tas vispār ir normāli. Jā, puiši, es mīlu jūsu smaržas, un tās, lai ko teiktu meitenes, ir daudz labākas, nekā daiļā dzimuma. Tāpēc es nemaz nezinu, vai tas ir oficiāli atļauts- meitenēm lietot puišu smaržas, jo es šo noteikumu lauztu. Man patīk tā darīt. Lauzt visus noteikumus. Tos, kas ir galīgi debili un aplami. Vai nerakstīti.
Šī svētdiena, mana otrā brīvdiena, bija jauka. Es beidzot, jau trešo nedēļu būdama Lielbritānijas galvaspilsētā, izjutu kultūru, mākslu un, galvenais, vēsturi!!! Es kopā ar Kiku apmeklēju British Museum, kas ir pamatīgs piemērs Latvijai, jo ņemot vērā tā apjomu un vērtību, tas ir pilnīgs bezmaksas pasākums. Varbūt trūka vēlmes koncentrēties, jo mani, kā jau esmu izteikusies, īpaši neinteresē aizvēsture, bet gan tie periodi, kad cilvēki kļuva par nezvēriem. Viss kārtībā, jūtos labi vien tāpat vien- Jolanta ir atgriezusies vecajās sliedēs un izglītojas.
Skatos, ka manam blogam uzradies vēl viens sekotājs, kas priecē, jo manas domas, uzskati un spriedelējumi par savu dzīvi un pasaulīgajām vērtībām kādam šķiet saistoši. Redz, neesmu nemaz tik sūdīgs cilvēks, ha.
Vakar pabeidzu rakstīt vēstuļu kalnus, ko sūtīt uz mājām. Jūtos tā, it kā būtu vairāku gadu tālā pagātnē, kad nebija popularizējies internets. Taču man vienmēr ir patikusi tā sajūta, kad tu pastkastē ieslidini savu svaigi balto aploksni. Un jūties lepns un svarīgs. Vēl jo vairāk tad, kad saņem atbildi. Un ieraugi otra cilvēka rokrakstu. Un sajūti viņa elpu un pūles, un domu jucekli, kad viņa roka raksta tev. Un tikai tev. Nevis nedzīvi, automātiski sitieni pa taustiņiem, bet gan pildspalva, papīrs un vēlme burtus uzskribelēt tā, lai otra acīm būtu patīkamāk.
Un es nezinu kādēļ, bet metro vispār, lai gan ir urbāna, bet tomēr tikpat romantiska vieta. Jā, jā, Jolanta izmatoja vārdu „romantisks”. Redz, man tāds vārds, protams, pastāv, jo es romantiku saskatu lietās, kur cilvēki to nespēj ieraudzīt. Piemēram, kaut tajā, kad tevi uzaicina uzrāpties uz 20 stāvīgas mājas jumta, lai uzpīpētu, iedzertu aliņu un pastāstītu lietas, kas citu ausīm nav domātas. Piemēram, kaut tajā, ka tev pasaka, ka „šodien tu izskaties sliktāk, nekā vakar, bet tu man tāpat esi vēlama katru dienu, kaut tev mati būtu samirkuši un drēbes smirdētu pēc ugunskura dūmiem”. Varbūt ir kāds, kas arī tajā saskata ko romantisku, bet man tas tiešām šķiet 100% labāk, nekā tad, ja tev atnes rožu klēpi, konfekšu kasti un pasaka nodrāztu frāzi „Tu man esi vienīgā!”. Man nav ticības tādām muļķībām, jo ir slikta pieredze. Tāpēc nevajag te muldēt kaut ko par tādām lietām kā „skaudība” vai „neesi vēl izjutusi”. Kā, pie velna, kāds to var zināt? Varbūt man nemaz nav vajadzīgas naivas muļķības un romantisku komēdiju cienīgas epizodes, jo es gribu, lai man labāk saka tieši, ka „rītdien viss var beigties, bet šodien tu un es- tas ir viens”. Ir jau nu grūti nedomāt par rītdienu, ja gribas dzīvot šodienā, jo šodiena vienmēr kādreiz beidzas un prasa atkārtojumu. Tāpēc es stipri turos pie „Prāta Vētras” dziesmas „Gara diena” teiktajam, ka „man ir šī diena, ko nodzīvot kā dzīvi vienu”. Un ir patmīlīgi domāt, ka rītdien tu noteikti piecelsies un turpināsi elpot O2, jo tu nekad nevari zināt, ko tev atnesīs rītdiena. Vai nākotne. Varbūt viss beigsies tāpat kā Annai Kareņinai. Nē, es neesmu lasījusi to grāmatu, bet es zinu, kā tā beidzas. Kā? Nu, es dzīvoju kopā ar kādu gudru cilvēku, kas man reizēm šo to pasaka priekšā, ja es atļauju, jo šovakar bija gadījums, ka tad, kad devos gulēt, man pieklājīgi pavaicāja, vai nav vajadzība uzlikt modinātāju, bet es atbildēju, ka „jau labu laiku esmu ļoti patstāvīga meitene, paldies”. Šķiet man pašai bija liels lepnums par šo atklāsmi, kas nemaz nav tik slikta, ziniet kā.
Esmu beidzot sākusi dzīvot pēc UK laika, jo pirmās 2 nedēļas tas bija visai grūti- es fiziski biju Latvijā. Un tagad es garīgi esmu tur. Redzi? Jā, tā esmu es, uz kuru tu skaties. Diezgan baisi, ne? Haha.
Es ticu tam, ka spēšu tikt pāri tam, ka ļāvu sevi apkaunot tā, ka nākamajā dienā ir pretīgi skatīties spogulī. Tas ir īss un nepatīkams stāsts, kur galvenā mācība ir tā, ka nevajag meklēt iespējas atriebties kādam jebkādā veidā, jo tas viss beigu beigās nāks pār tevi pašu. Diemžēl es nespēju šo mazo starpgadījumu un šokējošo faktu izdzēst no notikumu vēstures. Vienkārši vajadzēja turpināt ienīst un indēt. Jēziņ, jā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru