Diemžēl šī diena man pienāca ar visai nepatīkamu atziņu- manā dzīvē atkal uzradusies rutīna. Un rutīnas garša ir skāba un pretīga. Neteiktu, ka man ir garlaicīgi, jo tas būtu visai nežēlīgi- galu galā ne katram ir dota iespēja ikdienas gaitas pavadīt vienā no otrā pasaules kara nozīmīgākajām pilsētām.
Vakardienas pastaiga pa šīs pašas metropoles ielām man nedaudz uzsita pretīgumu pašai pret sevi, jo es aizvien ik pa laikam iedzīvojos labo laiku atmiņās. Un tad gribas sevi noslānīt un atgādināt, cik labi taču bija, kad atbraucu sākumā- nebija ne vēlmes, ne laika ko žēlot un upurēt laiku sentimentālām jēlībām. Arī tagad patiesībā nav tik daudz tā laika, bet atliek vien ko ieraudzīt, ko sajust, ko sadzirdēt, kad viss nāk un pulsē no jauna. Es cenšos prātu sagrozīt uz Ziemeļiem, kad tas skatās uz Dienvidiem, bet tad sanāk, rupji sakot, sapist visu vēl vairāk. Galu galā, jāļauj tam pašam plūst, kur tas vēlas. Un ja es vēlos domāt par to, ko domāju, tā tam jābūt.
Reizēm es sevi žēloju. Žēloju, jo nevēlos, lai tālā nākotnē man tāpat sanāktu ik pa laikam sev iestāstīt, ka "tagad taču tāpat ir labi, nedomā, nedomā, nedomā, apklusti". Taisnība vien ir, ka ar mani ir grūti. Es tāpat kā kaķis staigāšu, kur gribu- lai ko man teiktu, lai kā mani saitē turētu. Esmu sev apzvērējusies, ka vairs nav nekādas atļaujas rādīt citiem savas īstās izjūtas fizionomiski. Tas ir cilvēku pluss- neviens nekad neuzzinās, ko patiesībā jūti, ja spēsi to labi noslēpt. Tāpēc man patīk noskatīties, kā es mainos. Cik es ļoti cenšos sev uzzīmēt līniju starp drīkst/nedrīkst. Es darīju, ko varēju. Visu cauru dzīvi. Kas notika, tas notika. Kas zaudēts, tas pazaudēts. Man tikai šķiet negodīgi, ka es vienmēr aplaužos. Es taču it kā neesmu sūdīgs cilvēks.
Tā lūk, es vakar stāvēju, paralēli cilvēku plūsmai, ielas malā. Nodzēsu cigareti un, pēc kāda cilvēka jautājuma, noplēsu ko tādu, kas man it kā materiāli atgādināja tos labos laikos. Un mājās ( ja tās tā var saukt) ar dusmām iemetu stūrī. Un tad ironiski smējos pati par sevi, jo muļķīgi, ka mēs, cilvēki, mēģinām sev iestāstīt, ka, atgrūžot materiālās lietas, kas liek tev atcerēties, pazudīs arī domas- kā ar burvju nūjiņas mājienu. Nenotiek tā. Bet nez kādēļ man gribējās pielikt to atpakaļ. Varbūt es vienkārši neesmu gatava. It kā jau es neesmu zaļš gurķis tādās lietās, tādās jušanās. Kaut kas mani tā muļķīgi tur pie šī visa, un es nespēju atrauties. Kā pieliptu dziesma, no kuras gribi tikt vaļā.
Kas to lai zina, kā man būs pēc mēnešiem diviem. Varbūt es jau staigāšu saldi rociņās ar kādu, kas domā, ka esmu vēsā un neparastā, un izklaidīgā. Varbūt es lepni staigāšu viena pati, domāšu, ko šovakar ēst vakariņās, uz kādu filmu aiziet, kamēr Kika puņķosies pēc Mārtiņa (piedod, mīļā, nebija domāts negatīvi) un domāšu "velns parāvis, cik man ir labi!". Ja es sākumā nezināju, kā justies- dusmoties, bēdāties, pohujoties, tad tagad, pārskatot sava prāta bilanci, es atbildi zinu. Es dusmojos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru