Man te ir patīkami. Šorīt no rīta jutos tik reāli, kad gāju pa Londonas ielu, skrēju uz metro underground'u un klausījos latviešu dziesmas. Es sapratu, kas esmu te- tur, kur vēlējos būt. Bet tomēr ir tik daudz vietu, kur gribētos būt tagad, šajā brīdī. Un mājas ir vienas no tām. Kaut vai vienkārši ieskriet un teikt "esmu šeit, mammu, tev blakus, tev es būšu vienmēr, atceries to!", jo es nespēju vienaldzīgi izlasīt vēstuli, kurā ir tik daudz kas, kas man plosa sirdi un rada pārmetumus, ka viņa šobrīd ir viena, jo lai kā arī mums abām būtu gājis, viņa man ir viena. Un viņa ir manas mājas un mans siltums.
Varētu es te tagad prikoloties un stāstīt, kā es , atbraucot no Getvikas lidostas, iesprūdu metro vārtiņos ar savu čemodānu, vai stāstīt par to, kā dejoju polku kopā ar Kristīni Londonas ielās, bet man kaut kā smiekli nenāk. Esmu strādājošs, noguris cilvēks, kas savu daļu darba mīl un cenšas raust pamatus savai nākotnei.
Es vemstos vienīgi no saviem tagadējā brīža uzskatiem un principiem, jo esmu sākusi apsvērt domu ieturēt celibātu un neskatīties uz puišu pusi vismaz atlikušo pusgadu, jo es izteikti neciešu jūtas, kas rodas starp diviem cilvēkiem. Tas ir bezsakars. Un es tagad tiešām neticu nevienam vārdam, ko man saka, ja runa ir par jūtām vai citu bulšitu. Kāda jēga būt naivam idiotam?Labi, pietiks par šo. Esmu celibātā, jehuu.
Darbā es katru dienu satieku un runājos ar svešzemju un citu tautu cilvēkiem. Līdz šim tie ir bijuši cilvēki no Ukrainas, Polijas, Krievijas, Lietuvas, Šveices, Slovākijas, Irānas, Itālijas, Spānijas, Francijas, Kazahstānas, Dienvidāfrikas, Indijas un vēl un vēl , un vēl. Jā, interesanti iet, tas tiesa. Laika trūkums pašai sev- neapskaužami liels. Taču divos vārdos- esmu apmierināta.
Reizēm gan es izjūtu bijību pret to, kur esmu un ko daru. Tāda sajūta, ka man vajadzētu būt pavisam citur un darīt citas lietas. It kā rutīna sauktu atpakaļ. It kā kāds man teiktu "sper soli pa kreisi". Taču tad es atkal nonāku atpakaļ metropoles steigā, un viss atkal ir atpakaļ savās sliedēs.
Es pilnīgi jūtu, kā mainos. Cik jauka un pārliecināta par sevi palieku. Ka uzlūkoju lietas daudz vieglāk un gaišāk. Lai gan esmu jau paspējusi sevi pieķert bezspēcīgumā un vienaldzīgumā, es spēju sevi pagrūst uz priekšu un sapurināt. Te nav laika tādām vājuma pazīmēm, nedrīkst apstāties, ir jākustas uz priekšu. Reizēm gan gribas, lai man būtu cilvēks, kurš mani gaida mājās, un es, darba dienas beigās, kad stress plūst pāri glāzes malai kā verdošs ūdens, tavu garu uztur doma, kā būs, kad nonāksi mājās. Un tu pasmaidi un domā: "jā, drīz es to sajutīšu!". Tas tā, vienīgais faktors, kas mazajai Jolantiņai baigi prasās. Reizēm es jūtos kā bērns, kas gaida, kad pa bērnudārza durvīm ienāks mamma un paņems aiz rociņas, un aizvedīs mājās. Saklās gultiņu, iedos saldējumu un no rīta atkal piecels. Šķiet jā, esmu par zaļu, lai sāktu tik nopietnu un neatkarīgu dzīvi, kādu tagad esmu sākusi dzīvot. Te tev nu bija vēlme pieaugt un kļūt par sievieti. Sievietei vēl augļu putriņa uz lūpām (jo man teiciens par mātes pienu netīk).
Nebiju savu blogu apmeklējusi tik ilgi, ka pat sabijos- būs sapuvis. Bet še tev! Uzradies pat vēl viens sekotājs, ko nezīstu un kāds anonīms komentētājs. Tas priecē. Un priecē it visi, kas par mani interesējas un tiešām izrāda, ka esmu svarīga. Ka mani gaidīs mājās. Ka jau gaida. Ka esmu vajadzīga.
Es atbraukšu pavisam savādāka, es to jūtu. Dziļi sirdī būšu gan tā pati vecā Jolanta, kas var mierīgi sūkt aliņu, smēķēt, sēžot uz betona kāpnēm, un runāt par pasaulīgām lietām, bet nu laikam jau atslēgu, kas mani var atslēgt, būs atrast vēl grūtāk. Esmu iemācījusies tik daudz ko. Kaut piemēram to, ka nevar uzticēties cilvēkiem. Tie tevi izmanto, salauž un atmet malā. Jābūt ir skarbam un riebīgam, lai tuvojas tikai tie, kas spējīgi izturēt zaudējumu tikai vien tādēļ, lai būtu gatavi cīnīties par uzvaru. Neesmu es tāda, kas aizmirst un smaida. Esmu tā, kas pagriež muguru un seju vairs nerāda nekad. Nav ko ņemties un īdēt kā mazam bērnam, ka gribi to, ko vēlies. Ir jāņem tas, kas ir garantēts. Esmu pārāk daudz reižu mentāli kritusi un situsies, lai pieļautu tās pašas kļūdas. Visādās jomās, mani dārgie...
Pulkstenis rāda pusē vienu. Jums Latvijā tas jau ir pusē trīs. Kika man blauks jau šņāc, Andris tāpat. Varbūt man laiks arī doties gulēt, lai varētu sevi sagatavot kārtējai darba dienai?! Domāju, ka atbilde no manas puses būs pozitīva. Turpiniet sekot manām gaitām. Es apsolu, būs labi. Arlabunakti, mana Latvija!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru