Neņemiet vērā virsrakstu, tas ir mūsu priekšnieka darbinieku jaunais pārsteiguma vai izmisuma sauklis.
Ir jau patiesībā patīkami, ja tu rīta agrumā pirms darba smēķē uz sava, uzsveru, SAVA balkona un vēro, kā debesīs zemu lido lidmašīnas. Bet tikpat nepatīkama sajūta pārņem, kad sēdi un domā par to, ko vēlies paciņā saņemt no mājām, jo gribētos labāk nopirkt biļeti uz mājām. Tā tas ir un būs. Man ļoti pietrūkst māju. Lai gan esam ievākušies jaunā dzīvokli, jaunā rajonā, kas man tiešām patīk. Tik un tā gaidu ko jaunu, kādu progresīvu pārmaiņu.
Kādam ir gadījies redzēt savā priekšā divus cilvēkus, tikai izsaukuma un jautājuma zīmes veidolā? Kas tas par bezsakaru? Jā, kas tas tiešām par bezsakaru...
Es, atklāti sakot, ar nepacietību gaidu ne tikai pārmaiņas, bet gan kādu sasodīti jauku iepazīšanos. Ar šo un to, tādi un citādi. Vispār es neciešu atvadas. Ne tikai no tiem, kurus pazīstu jau neskaitāmus gadus, bet arī no tiem, ar kuriem kontaktējos dažas nedēļas, dienas, stundas, minūtes. Es šeit pārlieku ķeru pie sirds katru vārdu, skatienu un komentāru. Man patīk, ja man uzsmaida. Un ir tik jauki apzināties, ka nu es esmu iemācījusies smaida nozīmi. Cik patiesībā tas uzlabo apkārtējo auru ap tevi pašu. Ka tam nav obligāti jāatbild uz jautājumu „kāpēc?” vai „ko tu gribi?”. Bail, ka Latvija visu sabojās. Ar savu dramatisko scenāriju, kas tur vienmēr notiek. Es nevainoju pašu valsti, ak, nē, jums vienkārši mani nesaprast. Tur vienmēr atrodas kāds, kas, tev pašam negribot, sameklē, sačakarē smadzenes, vai traucē vien ar savu eksistenci. Nav jau arī tā, ka atbraukdamai uz šejieni, man būtu izdevies no kā paslēpties vai aizbēgt, Dievs pasarg! Man savs laiks un sava dzīve ir pārāk svarīga, lai es izniekotu to, domājot par slapstīšanos vai slēpšanos, vai citu dzīvju bojāšanu. Šeit es vienkārši ieklimatizējos ( kas man jau daļēji ir izdevies). Protams, mentāli aizbēgt nevar no nekā, tas tiesa. Pat ja jau mēnesi esi šeit.
Nezinu, varbūt pēc maniem pēdējā laika bloga ierakstiem var spriest, ka esmu depresīva vai frigida, taču tā vis nav. Nepaiet neviena diena, kad es nebūtu smējusies par kādu lietu līdz grīdai, man jautrības šeit pietiek. Es vienkārši fiziski esmu pārāk izsmēlusi savus spēkus, lai arī savā garīgajā interneta dienasgrāmatā tizlotos un drukātu bezsmislainus tekstus. Tas neizskatītos pēc manis, es zinu.
Un vēl viens no iemesliem, kāpēc man patīk Londona, ir iespēja vērot cilvēkus, jo, kā jau dažiem zināms, tā ir mana sabiedrisko vietu nodarbe numur 1. Varbūt es tiešām varētu būt psihologs, kas to lai zina. Jā, taču Londonā ir daudz frīku, ko savā prātā izanalizēt.
Esmu apsolījusi iedzert aliņu kādā krogā kopā ar savu bijušo klasesbiedreni, taču man nesanāk laika, jo esmu sev apsolījusi aiziet uz Kara muzeju. Un uz Zinātnes muzeju, un vēl, un vēl, un vēl. Te visi muzeji ir bezmaksas. Medusmaize man, tik tiešām. Bet aliņš arī skan vilinoši. Pieļurbāties man gribas. Tā, lai nākamajā dienā sāp galva un kalst mute. Vot, to neesmu sen izjutusi. Bail, ka aizmirsīsies, kā tas ir. Un tad maz vajadzēs.
Vakar es autobusā biju viens no tiem skumjajiem kadriem. No tiem, kuri filmās sēž, lūkojas kā gar stikla rūti lēnu tek lietus lāses. Vakar Londonā lija, pie tam vēl pamatīgi. Kā vasaras vidū pēc stipra vēja. Ak, jā, par mani. Es biju viens no tiem kadriem, kuru reizēm paliek žēl, jo liekas, ka viņu dzīvē ienākusi nejaucība, kas traucē noskaņoties ikdienai. Un man šķita tik dabiski, ka austiņās skan skaļa, vien manām ausīm domāta mūzika, bet meitenes, kas sēdēja man pretī, vien bezgaumīgi plātīja mutes. Man nekas pasaulē neinteresēja, kā tikai nonākt mājās, uzsildīt buljonus, apēst savus kruazānus, ieritināties gultā un klusi, ilgi raudāt. Es nespēju nedomāt par to, kas notiek manās mājās. Redz, cik mentālā saiknē var būt spēcīga. Esmu vairāk nekā tūkstoš km tālumā, bet viss, viss mani skar un tur. Cilvēks ir kā ģitāra- kā noskaņosi, tā skanēs. Tad nu man bija tāda sajūta, it kā visas manas stīgas būtu pārrautas. Un es paraudāju. Pirmoreiz pēc atbraukšanas, pār maniem vaigiem lija tas rūgti sāļais, bet sirdij tik dziedējošais šķidrums. Skan pretīgi, kaut vai, man vienalga, ko domā tu. Galvenais, ka es atzinos, ka raudāju, jo parasti man nepatīk to afišēt, tas nav manā gaumē. Kāda jēga likt citiem sevi žēlot, ja tu tādējādi jutīsies vēl vājāks un nožēlojamāks? Ok, es mēdzu tā darīt, kad nepazinu to lietu, kā rakstura un gara stiprumu un citu neiejūtīgumu. Bet galvenais jau ir tas, ka jūtos nedaudz labāk. Es neļauju sev ieslīgt nožēlā vai bezspēkā, kaut gan tā šobrīd jūtos, jo nespēju neko vērst par labu, lai kā to gribētos. Man tik sasodīti žēl tā cilvēka, par kuru es šobrīd pārdzīvoju, jo nepaiet neviena diena, kad nebūtu piecēlusies un teikusi: „Kaut ar tevi viss būtu kārtībā!”. Nav svarīgi, kurš vai kura tā ir. Svarīgi ir tas, ka man šis cilvēks ir viens no VIP, kuram es vēlos palīdzēt vienmēr un visur. Es gribētu izārstēt citu vientulību, ja to spētu. Nav zāļu.
Liekas, ka viens vienīgs solis mani šķir no pilnīga garīgā bankrota. Tāpēc es sev dāvāšu atelpu no tā visa- došos uz Londonas Kara muzeju. Ak, tas skan pārāk labi! Kā melodija Vivaldi ausīm. Kā Rubensa glezna kolekcionāra acīm. Kā cukurvate bērna lūpām. Kā zupas kauls izsalkušam krancim. Labi, pietiks, savējie mani sapratīs- cik ļoti man tas ir patīkami.
4 plusi manam iepriekšējam ierakstam. Ļaudis, jūs mani pārsteidzat! Paldies par novērtējumu, es necenšos. Egoistiski? Nē, godīgi. Jo es rakstu sev, lasāt jūs. Bet ir patīkami, jūtos gaidīta.
Un jau izsenis vēlējos šādu tekstu ierakstīt- lietaini sveicieni no Londonas!
P.S.: Kara muzejs ir viena no labākajām vietām pasaulē!!!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru