„And I said „What about „Breakfast at Tiffany’s? ”
She said „I think, I remember the film” ”
Es nekad neesmu redzējusi to filmu ar Odriju Hepbernu galvenajās lomās. Es vienkārši darbā dzirdēju veco, 90to gadu hītu iz Deep Blue Something repertuāra, kas arī ir viena hīta grupa patiesībā. Nesen Londonā bija iespēja noskatīties šo filmu uz milzīgā ekrāna, uz kura mēs ar Kiku skatījāmies HP. Man šķiet, ka būtu patīkami redzēt arī vecus gabalus uz kino ekrāna.
Palikušas aptuveni 120 (un nedaudz ar astīti) dienas šeit. Man šodien vienkārši gribējās saskaitīt, intereses pēc. Jo cilvēkiem patīk skaitīt dienas līdz lieliem notikumiem, it kā tas mainītu lietas būtību. Patiesībā tas ņifiga nedod, jo dienas katra pār sevi no garuma atšķiras.
Puiši, vīrieši (saucat kā gribat) ir kā krītiņi- kad tos saliek visus kopā, viss liekas tik krāsains un dažāds, un simpātisks, bet līdz tu tos sašķiro, katrai krāsai kaut kā pietrūkst- toņa, nokrāsas, kontrasta. Un tavām mīļākajām krāsām vienmēr kaut kas ir noticis- vai nu pazudušas, vai pārlūzušas uz pusēm, vai izbalējušas. Visu šo laiku, kopš esmu te, mana krītiņu kastīte, no kuras varētu izvēlēties īsto krāsu, ir pārāk pilna, smaga un, salīdzinot ar to krītiņu kastīti, kura man krājās mājup, tā ir daudz lielāka. Bet problēma tāda, ka man nav vajadzīga neviena krāsa, jo nav lapas, kur izpausties. Un krītiņi nekam neder, ja nav lapas. Un uz asfalta tie salūzt daudz ātrāk. Jā, man patīk runāt caur mājieniem, caur lietām, kuras var pielīdzināt kam citam. Tieši tāpēc jau mans blogs runā sarežģīti par vienkāršām lietām.
Šodiena ir mana vienīgā brīvdiena un kaut tā ir saulaina, tas nemaina faktu, ka tā ir otrdiena, tāpēc man vairs nav ne jausmas, kur sākas nedēļa un kur tā beidzas. Reizēm es vairs tam nepievēršu uzmanību, jo „dienas nedzīvo mums, mēs dzīvojam dienām”.
Mans nedaudz-uz-nerviem-krītošais kolēģis vakar atklāja, ka es itin labi mākot salauzt cilvēku cerības un likt viņiem vilties. Es atbildēju, ka to ļoti labi zinu un nevajag man to atgādināt. Kad viņš jautāja, kāpēc gan tā esot, es nedomājot sniedzu atbildi: „Tāpēc, ka cilvēki to visai bieži dara ar mani.”. Un tālāk saruna, protams, ievirzījās muļķīgā gultnē, kurai nav jēgas parādīties manā blogā.
Reizēm man riebjas ieiet draugiem.lv, jo vairs nesaskatu tur nekādu jautrību. Man sāk besīt tas portāls. Un tad man šķita- cik labi būtu izdzēsties! Bet tad es apdomājos 2x un sapratu, ka labāk tur ierasties retāk, nekā izdzēsties pavisam, jo es negribu būt viens no tiem variantiem, kas dzēšas un reģistrējas, dzēšas- reģistrējas, dzēšas-reģistrējas utt. Esmu tajā tukšajā lapelē jau kopš 2005. gada aprīļa un nez’ kāpēc jūtos par to lepna. Esmu bijusi 2x bloķēta; saņēmusi aptuveni 8-10 draudu vēstules ar nepiedienīgiem vārdiem. Un tas arī viss. Mana draugiem.lv vēsture divos teikumos.
Ko darīt, ja meitene ir bērnišķīga un neglīta, bet tomēr domā, ka ir pasaules naba, jo viņai patīk gadījuma sekss, cigaretes un rupji vārdi? Nāāā, neko īpašu- likt viņai justies kā pasaules nabai, jo vajag ļaut sev pretīgiem cilvēkiem izklaidēties, kamēr viņi nav sevi pazudinājuši, jo tavs laiks pienāks tad, kad otrs ablomīsies. Un es sapnī aizvakar redzēju vienu paziņu, kuru agrāk es saucu par ļoti labu draugu, ja ne pat labāko. Tagad viņš atrodas vietā, kur nevēlētos būt neviens no mums, bet viņš tāpat ir dzīvs. Baigā mīkla, ne? Es domāju, ka man tuvākie cilvēki sapratīs, par kuru iet runa. Bet manā sapnī viņš bija nodzēris visu savu seju, tā bija pretīgi uzpampusi un zila. Zem acīm bija maisiņi, kabatās bija pulverītis. Un tā jau kuro mēnesi, gadu. Un viņam bija palicis vairs tikai nedaudz, ko dzīvot, jo dzīve bija pazudusi un sabojāta. Vairs jau nebija par ko. Redz, cik labā gaismā es redzēju savu bijušo labāko draugu. Lai gan es viņam vēl aizvien novēlu dzīvē visu to labāko, kā arī to, lai mans sapnis nekļūst par viņa dzīves realitāti, es diezin vai spētu skatīties viņam acīs pēc visa tā, kas manu dzīvi ir saistījis ar viņu un cilvēkiem tajā. Cik neparasti ierasti, ka uzveļ vainu uz otru tik vien tāpēc, ka viņš tāds ir bijis, ka tāds būs, un identitāte nemainīsies. Varbūt mainīsies vien ielas nosaukums, mājas numurs vai uzvārds, vai kaitīgie ieradumi, bet ne personība kā tāda. Un lai kur tu to otru satiksi, tavā galvā skanēs, tavās acīs rādīsies vien tas, ko esi piedzīvojis, nevis tas, kas starp jums var notikt rīt. Grūti atzīt, ka cilvēks, ko tu agrāk esi saucis par savu draugu, tagad tev nav nekas. Vien atmiņa, kurai ir vārds/uzvārds. „Draugs” vispār ir mānīgs vārds. Un mainīgs. Nav pārliecības, nav korektuma.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru