Šodien ir neticami skaists laiks. Tik saulains un patīkams, ka acis no prieka sažmiedzas un gribas vilkt saulesbrilles. Esmu mājās no darba, guļu gultā un ēdu garšīgus šokolādes cepumus, kas bija vienīgais mans vakardienas pirkums. Dienas līdz pirmajai algas dienai velkas tik ilgi!
Šonakt sapnī es atkal redzēju mājas. Liekas, ka katru nakti apciemoju Alūksni. Un tad es vēl redzēju visvisādas sev jau sen zināmas personas, šo to no pagātnes, šo to no atmiņām. Bija patīkami, lai gan tas bija tikai sapnis. Tāpēc man patīk gulēt un es nevaru sagaidīt, līdz sākšu dzīvot viena pati, bez istabas biedriem, jo man krīt uz nerviem, cik neiecietīgs pret manu miegu ir viens no maniem istabas biedriem. Tā nu es atriebos, piecos no rīta bezjūtīgi dauzot durvis, grabinoties pa skapi utt. Nesen viņš man paziņoja, ka es esmu kā mazs bērns vien tādēļ, ka nevēlos visai pasaulei izbļaut, cik dabūju IELTS testā. Pašlaik to zina tikai mana labāka draudzene, jo rezultāts ir briesmīgs priekš manis. Mans istabas biedrs, kurš savu bērnišķīgumu reiz jau vienreiz nodemonstrēja, ielienot manā skaipā un rakstot debilus tekstus, teica, ka tad jau es domājot, ka esmu perfekts cilvēks, ja rezultāts nav priekš manis par labu. Kas tas par bezsakaru? Ja es tā uzskatītu, tad testu nemaz neliktu, bet uzreiz brauktu uz NASA un teiktu, ka esmu labākais kosmonauts, kādu vien viņi atraduši. Paga, man vēl būtu kastrolis uz galvas, lai izskatos profesionāli perfektāk. Atgriežoties pie IELTS tēmas, viss vēl nav skaidri zināms, jo kad rezultātu lapele nonāca manās rokās es nemaz kārtīgi to neizstudēju, bet vienkārši nosviedu zemē. Un kad atkal apskatīju, neko nesapratu. Lūk, tas arī ir bezsakars.
Man liekas, ka man vairs neviens vīrišķā dzimuma pārstāvis nedrīkst pieskarties. Liekas, ka izstrādājies kaut kāds antivīruss, antiviela. Varbūt tāpēc esmu nolēmusi pilnībā atdoties darbam un universitātes lietām, lai savā galvā neielaistu nekādas domas par jūtām vai attiecībām. Es jūtu, ka izvairos, bēgu no tā, kas pats ar laiku, dabiski, pienāks, taču, kamēr man šī bēguļošana nejauc galvu, es uz to parakstos.
Šodien darbā mans kolēģis teica:
I: You are such a sweet girl, honestly.
Un es atklāti atbildēju:
J: I am not a sweet girl, believe me. I’m telling you.
Nesaskatīju nekādu jēgu slēpt no cilvēka baltu patiesību, ko tur vairs. Izskats un attieksme var maldināt. Visi vienmēr gan saka, ka tikai „izskats var maldināt”, taču aizmirst, ka arī attieksme. Vismaz manā gadījumā tā ir. Es varu būt pūkaina un balta pret kādu, kurš man izteikti riebjas kā jogurts ar augļu gabaliņiem, vai vienkārši spļaut indi pret to, kuram es labprāt uzsmaidītu vai atklātu, ka man trīc ceļi runājot.
Ceļi un ceļi. Ir divējādi ceļi.
Drīz man būs jādodas uz Londonas centra Makdonaldu, lai nopirktu tēju, uzliktu to uz galda un tad divas stundas bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantot interneta resursus. Redz’, cik es ekonomiski viltīga.
Man tik neizsakāmi gribas palikt vienai uz kādu laiku. Sakārtot savu dzīvi un domas. Vairs jau ilgi nav palicis- pēc aptuveni divām nedēļām abi mani istabas biedri lido atpakaļ uz mājām. Andža tāpat. Palieku tikai es. Bailīgi, ne? Taču arī es te būšu vien vairs nepilnus 4 mēnešus. Tik maz... Un vēl tik daudz kas nenokārtots, neredzēts. Es runāju tā, it kā nemaz neatgriezīšos. Tā nu gan nebūs, jo es šo milzīgo pilsētu sirdij esmu pārāk tuvu pielaidusi. Fū, skanēja tik saldi!
Gribiet nedaudz rūgtas ironijas?
„ ..viens no vāciešiem (..) sauca tiem: „Bitte! Bitte! Bitte!”. Vitingtons izšāva kārtu, nogalinādams visus trīs. Pagriezdamies pret Vīstu, viņš bilda: „Nez, ko tas „bitte” nozīmē. ” ”
Patiess notikums D-Dienas laikā. Citāts no grāmatas Raiens Kornēlijs „Visgarākā diena”
P.S.: Uzradušies vēl 2 sekotāji. Pozitīvi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru